Savulaik esmu daudz ceļojis gan tepat pa Latviju, gan pa tālākām zemēm. Taču visam savs laiks, tāpēc pēdējos gadus piecpadsmit nekur tālu no savas dzīvesvietas nedodos. Šī iemesla dēļ neesmu varējis apmeklēt arī topošo Likteņdārzu, ko būtu gribējis redzēt. Tomēr vajadzīgo informāciju mūsdienās iespējams iegūt arī neklātienē, tāpēc priekšstats par veidoto kompleksu man ir samērā vispusīgs.
Pati ideja par Likteņdārza veidošanu ir ārkārtīgi svētīga. Kaut vai tāpēc, ka mūsdienu globalizācijas laikmetā daudzu cilvēku apziņā zūd apjēga par savas tautas etnoģenēzi, par to, no kurienes mēs nākam un kurp ved mūsu nācijas tālākais ceļš. Katram etnosam ir savs bagāts senkultūras slānis, ko varam uzskatīt par mūsdienīgā dzīvesveida un dzīvesziņas pamatni. Dzīvojam pēcpadomju laikmetā, kad pēc aizliegumiem un noklusējumiem esam guvuši iespēju iekļauties plašās pasaules intelektuālo sasniegumu daudzveidībā, kas nereti cilvēkus noved pie emocionāla apjukuma, tas var izpausties kā visa nacionālā noliegšana. To visspilgtāk raksturo aicinājums Dainu skapi izmest pa logu.
Esmu pietiekami daudz pētījis latviešu nācijas tapšanu, cik nu vien tālu senlaikos iespējams uzlasīt mūsu dzīvesziņas kripatas, tāpēc varu apgalvot, ka mūsu sentēvi savā izpratnē par pasaules likumsakarībām ir pilnībā iekļāvušies citu tautu sasniegumu līmenī. Teikšu pat vairāk — senā cilvēka mītiskā domāšana apliecina, ka mūsdienu zinātnieki varētu tikai pabrīnīties, cik intuitīvi precīzi bijuši, teiksim, senlaiku priekšstati par Visumu, jo tā sauktās tumšās matērijas (kas neatstaro gaismu un tāpēc nav uztverama) pētījumi par to liecina.
Senču apjausts,
zinātnieku pētīts
Šāds ievads man likās vajadzīgs, lai runātu par akmeņiem. Par mūsu zemītes pelēkajiem vai iesārtajiem laukakmeņiem, kurus pēdējā lielā apledojuma laikā kopā ar morēnām šurp attransportēja šļūdoņi. Kā jauks simbols ir doma par laukakmeņu savešanu no visas Latvijas uz topošo Likteņdārzu. Tas vienlaikus ir arī patriotisma apliecinājums, kad cilvēki no visiem novadiem cenšas savest kopā zīmīgus laukakmeņus gan pa vienam, gan veselām traktorkravām. Tanī pašā laikā rodas bažas par Likteņdārza turpmāko enerģētiku, jo katram akmenim līdzi nāk agrākās vietas, vienkārši sakot, enerģētiskais starojums.
Bija gadi, ka pie manis uz Viļciemu brauca daudzas ekskursantu grupas, jo cilvēki jutās pārsteigti par to, ka arī latviešiem senatnē bijuši savi iekārtoti svētkalni, jo izrādījās, ka mūsu tālie senči nebūt nebija no kokiem nokāpuši. Pamazām mums radās arī priekšstats par to, ka visa planēta enerģētiski darbojas kā viena sistēma, ko hinduismā sauc par Indras tīklu. Par šo tēmu rakstījis gan mūsu akadēmiķis Edgars Siliņš, gan informāciju varam atrast jebkurā simbolu vārdnīcā. Un šajā Indras tīklā, izrādās, noteikta loma bijusi (un ir mūsdienās) gan kokiem, avotiem, pauguriem, gan parastajiem laukakmeņiem.
Gribu atgādināt, ka vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tā sauktos rīkstniekus, kuri ar kārkla divzarīti meklēja piemērotas vietas ūdensāderes aku rakšanai, oficiālas varasiestādes uzskatīja par blēžiem, kurus mēģināja vajāt policija. Sabiedrība bija pārāk attālinājusies no tām zināšanām, kuras vēl iepriekšējās paaudzes ļaudīm bija pilnīgi pašsaprotamas. Situācija mainījās, kopš ar šīm parādībām sāka nodarboties nopietni zinātnieki. Tagad zinām, ka senāk nevienu ēku nebūvēja, ja nebija pamatīgi noskaidrots āderu tīklojums.
Vēlējums Likteņdārza krāvumam
Šis ir galvenais jautājums, kāpēc akmeņu savešana Likteņdārzā no visas Latvijas, no dažādām enerģētiskajām sistēmām, šķērsojot lielas upes un autoceļus, savietojot tos faktiski haotiskā kaudzē, ir mazliet riskants pasākums. Negalvoju, vai es zinu pareizo risinājumu, bet divas lietas varu ieteikt, jo zinu, kā rīkojušās mūsu iepriekšējās paaudzes.
Vispirms no Likteņdārza tuvākās apkaimes būtu jāatved viens izmēros liels akmens, vēlams ar kulta akmens pazīmēm no kādas melioratoru veidotas kaudzes. Šāds akmens ekstrasensa vadībā būtu jānovieto krāvuma vidū un augstāk par pārējiem akmeņiem, tad šis milzenis ar savu enerģētisko lauku liktu visiem sīkajiem akmeņiem darboties vienotā sistēmā. Līdzīgi kā bišumāte spieta kamolam piešķir kopīgu enerģētiku. Kad Likteņdārzs būs gatavs, to vajag iesvētīt pieredzējušam mācītājam. Īpaši liels spēks piemīt pareizticīgo rituāliem.
Esam taču sapratuši, ka uz politiķu un ierēdņu gudrībām ne visai var paļauties. Tāpēc aicināsim talkā pagātnē aprobētās zināšanas!
(Saīsināti
no laikraksta “Atbalss”)
