Vietalvas pagasta “Zobēnu” māju iedzīvotāju konfliktā var līdzēt psihologs vai novada dome. Varbūt abi kopā. Laikam ejot, attiecības saasinās, uz “Zobēniem” arvien biežāk brauc Pļaviņu novada pašvaldības policijas inspektors. Nevietā noliktu atkritumu, nozāģētu plūmju, bērniem uzbrūkošu suņu dēļ. Ceļu, kas kopīgs visiem mājas iedzīvotājiem, katrs vēlas izmantot pēc saviem ieskatiem. Par strīdus ābolu kļuvuši arī mājas bēniņi. Ilgu laiku kalpojuši kā noliktava, līdz pirms pāris gadiem jauns pāris tur novijis ģimenes ligzdiņu.
Pagalmā ieripo policijas auto
“Parasti policija brauc pie noziedzniekiem, bet tagad par katru sīkumu vai katru nedēļu pie mums. Ka ne tos kokus zāģējam, ka atkritumi ne tur nolikti,” stāsta Gaida Podniece, viena no daudziem nepatīkamajā situācijā iesaistītajiem. Viņa ar redakcijas palīdzību cer gan ieraudzīt samilzušo problēmu no malas, gan, iespējams, rast tai risinājumu.
Vietalvas pusē viņa ieprecējās pirms 36 gadiem. Ilgu laiku strādāja teļu kūtī, līdz neatkarīgās Latvijas pirmajos gados privatizēja daļu zemes un dzīvokli “Zobēnu” mājā. Izaudzinājusi vairākus bērnus, un divi dēli netālu no vecās mājas nu uzslējuši jaunu.
Tik tālu viss būtu labi, ja vien… Vecajā pirms 120 gadiem celtajā mājā dzīvo divas ģimenes. Kopīgs pagalms, apkārt vairākas saimniecības ēkas. Katrai no tām rasts savs lietojums. Tomēr juridiskā puse — kas kuram īsti pieder — līdz šim tā arī nav sakārtota. “Papīru” jautājums pāraudzis savstarpējās ikdienas nesaskaņās un pārpratumos. Gaidas kundze stāsta piemēru. Gribēdami sakārtot apkārtni, kopā ar bērniem ķērušies pie vecu plūmju zāģēšanas. Tās ziemā apledoja, sals kokus aplauza. Kaimiņi Knēģeri iebilduši pret šādu rīcību, sakot, ka senču stādītos kokus neļaus likvidēt.
Pagalmā esot vēl daudz vietu, kas jāsakārto, pilnas ar vecām iekārtām, riepām, kas stāvot neaiztiktas vairākus gadu desmitus. Tomēr kaimiņiem par to visu esot savs redzējums.
“Manas plūmes,
neaiztiec!”
Citu nokrāsu situācijai piešķir saruna ar Pētera Knēģera meitu Inetu. Viņa pēc diviem Anglijā pavadītiem gadiem atgriezusies vecāku mājās, iekārtojusies istabiņā otrajā stāvā, audzina bērnu un kopā ar brāli kopj astoņus liellopus.
Ilgus gadus ar kaimiņiem dzīvots mierā un saticībā. Bērni kopā spēlējušies un vienā klasē mācījušies. Lielākas domstarpības radušās pirms trim gadiem, kad Podnieces dēli netālu no vecās mājas sāka celt jaunu. Tad arī sētā sākās lielas pārmaiņas.
Par piemājas zemes sadalījumu skaidrības neesot ne vieniem, ne otriem. Par lauksaimniecībā izmantojamo zemi domstarpību nav. Podnieki apsaimnieko ap 8 hektāriem zemes, bet vairāk kā 30 ha — Knēģeri. Kā īpašumā ir pagalms, ēkas, konkrēti pateikt nevar neviena no pusēm. Daļa piederot pašvaldībai, daļa ēku trešajiem saimniekiem, kuru māja ir vairākus simtus metru tālāk. Stāstā uzrodas arvien jauni personāži, piemēram, kāds Inetas vecāsmātes paziņa. Viņam mantojumā esot atstāts mazais gabaliņš, uz kura auga iepriekš piemi-
nētās plūmes. To kopā ar vecās-
mātes daļu dzīvojamajā mājā vēlāk privatizēja Inetas tēvs. Tāpēc arī uz kaimiņu darbībām ar zāģi reakcija bija tik asa.
Strīds bijis arī par kopīpašumā esošajiem bēniņiem. Tos izmantoja noliktavai, bet, ievērojot noteikumus, daļa bēniņu pārbūvēti un nu ir apdzīvojami. Mazā bērna soļu dipoņa ir neierasta pirmajā stāvā mītošajiem Podniekiem.
Regulē mērnieku
Ineta stāsta, ka tad, kad “Zobēnu” pagalma zemi atdeva privatizācijai, gabali bija sazīmēti uz papīra, mērniekam atlicis vien visu pārmērīt. Te darbība apstājusies. Katru reizi, kā nācis mērnieks, kāds izvirzījis pretenzijas, mēnesi pēc mēneša notikusi dokumentu saskaņošana.
Nav sakārtots jautājums arī par servitūta ceļa izmantošanu. Tas ved pa abu saimnieku īpašumiem, un to izmanto arī vairāki citi saimnieki, kuriem jānokļūst savā īpašumā — mežā. Kad Podnieki tā malā uzcēla jaunu māju, par ceļa izmantošanu sākās asi strīdi. Dažādu ierobežojumu dēļ pārējiem tas kļuvis daļēji neizbraucams. Kad tāpēc nācās pārtraukt darbus mežā, Knēģeru mērs bija pilns, un viņi pēc palīdzības vērsās policijā. Pēc Pētera Knēģera “papīriem” ceļam jābūt piecus metrus platam, pēc kaimiņu pārliecības — tikai trīs. Rezultātā smagā tehnika, piemēram, pļaujmašīna, ceļa malās nolikto ierobežojumu dēļ izbraukt nevar. Jāmeklē izbraucamas vietas pļavā.
Līdzēt var tikai
tiesa
Pļaviņu novada domes darbinieki, priekšsēdētāja Gunta Žilde, izpilddirektors Aivars Bardovskis, jautāti par “Zobēnu” īpašumu, teic, ka turienes iedzīvotāju un pašvaldības sarakste, dažādu dokumentu apmaiņa šajā jautājumā norit 20 gadu, bet privātīpašuma strīdus izšķirt var tikai tiesa.
Detalizētāku skaidrojumu sniedza nekustamo īpašumu apsaimniekošanas speciālists, dzīvojamo māju privatizācijas komisijas sekretārs Ainis Jākobsons. Viņš stāsta, ka 1961. gadā, mainoties padomju saimniecības “Vietalva” direktoriem, no visa “Zobēnu” īpašuma sovhozs pārņēma arī dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Vēlāk Vietalvas pagasta padome tās nodeva privatizācijai. Vienu dzīvokli privatizēja Gaida Podniece, bet Pēterim Knēģerim, kompensējot iepriekšējās mājas nojaukšanu, jo tās vietā uzcēla sovhoza fermu, piešķīra pārējo mājas daļu. Mājas pagalmā ir vairākas ēkas, kuras 1961. gadā bija Vietalvas padomju saimniecības īpašumā, bet vēlāk tās par pajām iegādājās Jānis Reinis. Pārējās ēkas ir celtas ap 1870. gadu, to piederība nav noskaidrota. Zeme zem ēkām ir Pļaviņu novada domes pārziņā, ēkām juridiska īpašnieka nav, tās izmanto gan Podnieki, gan Knēģeri, bet līdzīpašuma attiecības diemžēl nav sakārtotas. Tiesiskā valstī šādas lietas kārto tiesā. Arī šajā gadījumā īpašuma pretendenti var vērsties tiesā. Ja viņi spēs pierādīt, ka īpašumu lieto vairāk kā desmit gadu, var panākt to privatizēšanu. Pašvaldībai savukārt nebūs iebildumu pašreizējiem lietotājiem piešķirt pirmās rokas īpašuma nomas un iegādes tiesības.
Neatkarīgi no tā pašvaldība īpašuma jautājumu kārto, un viena no iespējām ir ēkas un zemi nodot Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai. Ainis Jākobsons teic, ka līdz tam pašvaldība rīkosies sava novada cilvēku labā. ◆
