Mazzalves pagasta zemnieku saimniecības “Krasti B”, SIA “Liellopu izsoļu nams” vadītāja un Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas biedra Kaspara Ādama un Sandas Boskurtes, liellopu eksporta un vairumtirdzniecības SIA “Eurasia livestock” pārstāves, redakcijai adresēto vēstuli, ko publicējām 16. janvāra numurā, pārsūtījām Zemkopības ministrijai. Saņemta pamatīga atbilde, kura varētu ieinteresēt ne tikai liellopu audzētājus.
Tajā teikts, ka Latvijā liellopu audzēšana un gaļas ražošana pakāpeniski attīstās un pilnveidojas. Kaut arī patlaban ražošanas apmērs vēl nav liels, tomēr Latvija dzīvus liellopus eksportē. Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) informācija vēsta, ka 2011. gadā eksportēti 53 732 liellopi, tajā skaitā uz Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm izvesti 47 115 un uz trešajām valstīm (kas ir ārpus ES) — 6617 liellopu. Gadu vēlāk eksportēti 52 176 liellopi — uz ES dalībvalstīm 47 052 un uz trešajām valstīm 5124. Pērn skaits nedaudz sarucis — eksportēts 50 714 liellopu: uz ES dalībvalstīm 49 549 un uz trešajām valstīm 1165. Eksporta samazinājums uz trešajām valstīm saistīts ar to, ka, iespējams, dzīvu liellopu no Latvijas noiets Turcijā samazinājās un mūsu eksportētājiem bija jāmeklē jaunas tirgus iespējas.
Pašlaik ir saskaņoti veterinārie sertifikāti dzīvu liellopu eksportam uz Turciju, Irāku, Izraēlu, Ukrainu, Krievijas Federāciju, Baltkrieviju un Kazahstānu.
Ņemot vērā Latvijas uzņēmēju interesi, PVD ir sākta un norisinās veterināro eksporta sertifikātu saskaņošanas procedūra ar Lībijas, Libānas, Gruzijas, Ēģiptes, Alžīrijas, Tunisijas, Bosnijas un Hercegovinas kompetentajām iestādēm.
Ēģiptieši atsaucīgi
Sertifikātu saskaņošanas procedūra ietver divus posmus: veterināro pavaddokumentu saskaņošanu un importētājvalsts kompetentās iestādes inspekcijas vizītes (ja ir šāda trešās valsts prasība). PVD līdzšinējā pieredze liecina, ka viss šis process ilgst no vairākām nedēļām līdz pat gadam un ilgāk.
Lai aktivizētu liellopu eksportu, PVD nodrošina oficiālo saraksti ar importētājvalsts kompetento iestādi un veic veterināro prasību un pavaddokumentu saskaņošanu.
Gadījumos, kad importētājvalsts piesaka oficiālu savu pārstāvju vizīti inspekcijas veikšanai, PVD iepazīstina oficiālos pārstāvjus ar mūsu valsts uzraudzības sistēmu, savukārt potenciālie eksportētājuzņēmumi iepazīstina ar savu darbību un nepieciešamības gadījumā sedz importētājvalsts pārstāvju vizītes izdevumus. Pēc Latvijas PVD un citu ES dalībvalstu pieredzes un prakses importētājvalstu pārstāvju vizīšu izdevumus sedz potenciālie eksportētāji.
Patlaban ir saņemta atbilde no Ēģiptes kompetentās iestādes, ka tā ir gatava sākt eksporta iespēju izskatīšanu un lūdz Latvijas kompetento institūciju organizēt Ēģiptes kompetentās iestādes pārstāvju oficiālo vizīti Latvijā.
Kas jānodrošina
uzņēmumiem
eksportētājiem
Lai izvērtētu dzīvnieku pārvadāšanas iespējamību uz trešajām valstīm, PVD no uzņēmuma eksportētāja pieprasa dzīvnieku pārvadājumu plānu, kas ļauj izvērtēt plānoto pārvadājumu atbilstību Padomes regulai nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un ar to saistīto darbību laikā.
Lai eksportējamie liellopi sasniegtu galamērķi, dzīvnieku pārvadājumu maršrutā var tikt iekļautas tranzīta valstis, kas nav ES dalībvalstis. Šo valstu izvirzītās tranzīta prasības transportlīdzeklim, vadītājam un kravai (licences, apdrošināšana, īpašas atļaujas, veterinārās prasības, derīgi transportlīdzekļa ekspluatācijas dokumenti, pat autovadītāja pases derīguma termiņš u. c.) pirms pārvadājumiem ir jānoskaidro to organizētājam, jo tā nav PVD kompetence un neietilpst veterinārā sertifikāta saskaņošanas procesā.
Ceļā divas nedēļas
To, ka tranzīta prasību noskaidrošana transportlīdzeklim, vadītājam un kravai ir svarīga, to ievērošana eksportētājam ir jānodrošina un ka tā nav tikai uzraugošo iestāžu kaprīze, apliecina līdzšinējā pieredze. No Latvijas 2012. gadā tika sertificēta liellopu krava uz Irāku. Kravai bija izsniegts atbilstošs veterinārais sertifikāts, arī pārvadājuma plāns bija saskaņots un apstiprināts PVD. Taču tirgotājs nebija noskaidrojis maršrutā paredzēto tranzīta valstu prasības —
kādas atļaujas, licences, garantijas u. c. pieprasa tranzīta valsts, lai pārvadātājam atļautu šķērsot tās teritoriju. Rezultāts — dzīvnieku krava tika aizturēta neitrālajā zonā starp Bulgāriju un Turciju. Šajā situācijā dzīvnieku aizsardzības organizācija “Eyes on Animals” nodrošināja buļļu apgādi ar barību un dzeramo ūdeni un palīdzēja pavadonim ievērot vismaz pašus minimālākos dzīvnieku labturības standartus. Pēc sešām dienām Turcijas kompetentās iestādes izņēmuma kārtā atļāva automašīnai šķērsot valsts teritoriju. Galamērķi krava sasniedz tikai 13. dienā, un gandrīz visu šo laiku lopi pavadīja automašīnā. Pēc šī gadījuma organizācija “Eyes on Animals” plašsaziņas līdzekļos un savā mājaslapā publicēja Latvijas uzņēmēju pieredzi kā galēji negatīvu piemēru dzīvnieku pārvadāšanas praksē.
Dzīvu pārvadāšana nav ieteicama
Dzīvnieku tālie pārvadājumi uz valstīm vai caur valstīm, kas ir ārpus ES teritorijas un lielā attālumā no Latvijas (Turcija, Irāka, Lībija, Tunisija, Alžīrija, Ēģipte utt.), ir saistīti ar lielu risku dzīvnieku labturībai, jo transportēšanas laikā iespējama apgrūtināta dzīvnieku fizioloģisko vajadzību nodrošināšana un pārvadāšanas noteikumu ievērošana. Tas var apdraudēt
dzīvnieku veselību un pat izraisīt viņu bojāeju. Daudzas dzīvnieku aizsardzības organizācijas regulāri vāc un apkopo objektīvus pierādījumus tam, kāpēc nebūtu pieļaujama dzīvnieku (īpaši kaušanai paredzētu) pārvadāšana lielos attālumos, un aicina likumdevējas iestādes noteikt maksimālo atļauto pārvadāšanas ilgumu — 8 stundu attālumā līdz galamērķim.
PVD rūpīgi izvērtē dzīvnieku pārvadājumus, lai nepieļautu tādus, kuru laikā var tikt apdraudēta dzīvnieku veselība vai pat dzīvība. Vislielākais apdraudējums rodas autotransporta pārvadājumu laikā, tādēļ ieteicams izvēlēties ūdens transportlīdzekli, kurā dzīvniekus iespējams izvietot aprīkotos aizgaldos, vai aviotransportu, kas ievērojami saīsina pārvadāšanas laiku. Taču vislabākais, protams, ir dzīvus lopus nepārvadāt, bet nogādāt kautuvē tepat Latvijā un vest jau nokautu dzīvnieku liemeņus vai to pārstrādes produktus.
Ja pārdevējs maina domas…
Saistībā ar dzīvu liellopu eksportu PVD diemžēl bijušas vairākas situācijas, kad uzņēmums eksportētājs jau sertifikācijas procesa gaitā ir pārdomājis un nolēmis neeksportēt. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ne tikai Latvijas, bet arī citu ES dalībvalstu prakse ir tāda, ka importētājvalstu pārstāvju vizīšu izdevumus sedz potenciālie eksportētāji. Piemēram, 2010. gadā tika sākta oficiāla sarakste ar Marokas kompetento iestādi par dzīvu liellopu eksportu. Marokas eksperti noteica datumus inspekcijas vizītei Latvijā, PVD un uzņēmumā eksportētājā. PVD nosūtīja potenciālajam eksportētājam vairākas vēstules ar informāciju par paredzamo inspekciju un to, ka būs jāsedz ekspertu vizītes izmaksas (uzņēmums mutiski bija solījies finansiāli piedalīties). Diemžēl eksportētājuzņēmums vairs nesazinājās ar dienestu, neatbildēja uz vēstulēm, un PVD nācās atteikt Marokas kompetentajai iestādei. Bet Marokas eksperti vizītei bija gatavojušies.
Kāds cits uzņēmums, domājot par turpmāko dzīvu liellopu eksportu uz Irāku, pieprasīja PVD steidzami nokārtot dokumentus eksportam uz Irāku ar lidmašīnu no Lietuvas. PVD sāka dokumentu un kontroļu saskaņošanas procedūru ar Lietuvas kompetento iestādi, kura savukārt sāka sadarbību ar Irākas iestādi. Kad darbs jau bija noslēguma fāzē, PVD uzzināja, ka eksportētāju tas vairs neinteresē. Eksportētājs dienestu par to pat nebija informējis.
Lai maksimāli sadalītu riskus, atrastu jaunus noieta tirgus, palielinātu liellopu eksportēšanas apmēru un vienlaikus samazinātu izmaksas, uzņēmumiem eksportētājiem būtu jāsāk savstarpēja sadarbība vismaz Latvijas mērogā. Kooperācija nodrošinās gan koordinētāku savstarpējo rīcību un sadarbību ar visu valstu uzraugošajām iestādēm, gan arī palielinās ikvienas procesos iesaistītās personas atbildību. ◆
