Šogad aprit 23 gadi kopš 1991. gada janvārī Rīgā Latvijas Tautas frontes organizētajām barikādēm. Pagājušajā un šajā nedēļā visā Latvijā, arī vairākos pagastos Aizkraukles pusē, deg atmiņu ugunskuri. Ļaudis ap tiem pulcējas, lai atcerētos barikāžu laiku un cilvēkus, kuri devās pretī nezināmajam, bija gatavi riskēt ar savu dzīvību.
Ikvienam dalībniekam barikāžu laiks ir bijis īpašs — no atmiņas neizdzēšams pārdzīvojums. Diemžēl daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri piedalījušies barikādēs, šodienas Latvija, tās politiskā un ekonomiskā situācija atnesusi arī lielu vilšanos. Tomēr 1991. gada janvāra notikumi ir neizdzēšami ierakstīti valsts vēsturē, jo ne jau katru dienu neapbruņoti, drosmīgi un neatlaidīgi ļaudis spēj būt tik vienoti un garā stipri, ka valsts intereses kļūst nozīmīgākas par katra paša dzīvi.
Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja dārzā “Kalna Ziedos” vakar ap ugunskuru pulcējās aizkrauklieši, atceroties ziemu pirms 23 gadiem. Katram savs stāsts par piedzīvoto, izjūtām, satraukumu un neziņu, kas tad valdīja, tomēr visi ir vienisprātis, ka visgrūtāk tolaik bija tuviniekiem, kuri palika mājās. Bija liels informācijas bads, neviens īsti nezināja, kas Rīgā notiek, jo pēc iepriekšējo dienu asiņainajiem notikumiem Lietuvā arī Rīgā varēja piedzīvot to pašu. Aizkrauklieši atcerējās, kā organizēja transportu, kādas ēkas apsargāja, kur nakšņoja, atcerējās cilvēku sapratni, draudzīgumu un lielo kopības izjūtu, kādu mūsdienās grūti iedomāties. Katrs pretimnācējs un pie ugunskura sēdošais toreiz bijis tikpat kā ģimenes loceklis. Vai bija bail, dodoties uz Rīgu? Aizkrauklieši teic, ka nē, jo ticība un pārliecība par to, ko viņi dara, bijusi stiprāka. ◆
