“Ziedošas mārpuķītes un lazdas fotografēju vēl pirms neilga laika, tādi laika apstākļi manā dzimšanas dienā vēl nav bijuši,” teic jaunjelgaviete Elga Svilo.
“Esmu cīnītāja”
Šogad laikā, kad viņa svin pusapaļu — 55 gadu — jubileju, nav ne vēsts no ierastā: baltas mirdzošas sniega segas, leduspuķēm un lāstekām. “Esmu ziemas cilvēks, patīk sals un sniegs, gaidu, kad beidzot sāksies īsta ziema,” saka jubilāre. “Aizpērn kopā ar mazdēlu uzcēlām sniegavīru. Šogad ziemas priekus baudīt pagaidām nav bijis iespēju.”
Oškalnu ielā divstāvu mājas otrajā stāvā Elga dzīvo jau daudzus gadus. Mājas pagalmā apsūnojušu zaļu jumtu omulīgi iekārtojušies malkas šķūnīši. Kārtīgi saliktās karameļkrāsas malkas grēdas ir katra dzīvokļa iemītnieku gādātas. Elga pat priecājas par to, ka dzīvoklī nav ērtību — atnāc mājās un ko nu? Tagad jānes malka, ūdens — jākustas, jādarbojas.
Cilvēki, kuri Elgu pazīst tikai garāmejot, bieži mēdz teikt: tu visu laiku smaidi, laikam tev nav nekādu problēmu? Kuram gan to nav, taču Elga smaida arī skumjos brīžos. Nevienam dzīve nav tikai prieka ieleja, katrai savs rūgtums klāt. Par to gan šoreiz nerunāsim. “Pie visa pierod, arī pie grūtībām, turklāt tās norūda raksturu,” domā jaunjelgaviete. “Dzīvē nekas nav nācis viegli, esmu cīnītāja.”
Strādā kopā ar meitu
Dzimtā puse jubilārei ir Bauska, vēl sešas māsas un brāļus māte audzināja viena. Ģimenes apgādniece nomira, kad Elgai bija sešpadsmit. Ātri bija jākļūst pieaugušai un jārūpējas par sevi. Tādēļ iecerētās mācības kultūras vidusskolā Elga nomainīja ar praktiskāko frizieres profesiju — tiklīdz amats apgūts, var sākt pelnīt. Pēc skolas absolvēšanas jauno speciālisti nosūtīja strādāt Jaunjelgavā. “Kad pirmo reizi iebraucu Jaunjelgavā, kā man viss te patika,” atminas Elga. “Skaistie Daugavas krasti, parks, zaļā pilsēta apbūra.”
Elgas pirmā darbavieta bija ēkā, kur frizētava, iespējams, darbojusies kopš Ulmaņa laika, milzu spoguļiem, metāla krēsliem. Lai gan Elgai pēc obligātā nostrādātā laika piedāvāja darbu Bauskas pusē, viņa izlēma palikt Jaunjelgavā. Te satika savu nākamo vīru, ar kuru kopā izaudzinātas meitas Eva un Marika. Nu abi priecājas par mazdēliem Ralfiju un Ričardu.
“Eva, vecākā meita, tāpat kā es izvēlējās frizieres profesiju, abas kopā arī strādājam,” stāsta jubilāre. “Marika studēja medicīnu, viņa dzīvo un strādā Rīgā.”
Jubilejas ierasts svinēt ģimenes lokā, parasti tās ir interesantas tematiskas ballītes, nesen mazdēlam nosvinēta dzimšanas diena jūrnieku tēmā. Meitas mātei dzimšanas dienā sagādājušas pārsteigumu. Kādu — to Elga uzzinās, kad nedēļas nogalē dosies uz Rīgu.
Dzeja — dzīves
svētdiena
Garas pastaigas, izbraukumi ar velosipēdu ir jaunjelgavietes ikdiena. “Esot dabā, jūtos savā elementā, gūstu spēku, un tā man vajag daudz,” saka Elga. “Bet vissvarīgākais, ka šis spēka avots ir bez maksas! Man patīk sarunāties ar kokiem. No tiem nāk tik daudz pozitīvas enerģijas! Pēc horoskopa mans koks ir goba. Ceļā no darba uz mājām aug kāda liepa, necila, noplēstu mizu. Tā magnētiski pievelk, piesaista, un es garāmejot uz brīdi pie šī koka apstājos.”
Garajās pastaigās ieraudzīto jaunjelgaviete iemūžina fotogrāfijās. Šādu mirkļu sakrājies daudz. Nu jau aptuveni piecpadsmit gadu Elga savu pasaules un lietu redzējumu ne tikai fotografē, bet arī uzraksta. “Sevi par dzejnieci neuzskatu, rakstu prieka pēc,” viņa teic. “Man dzeja ir kā dzīves svētdiena — atnāk vārdi, paceļ pāri ikdienai, un tie ir mani svētki.”
Elga darbojas Jaunjelgavas novada literātu apvienībā, nesen pievienojās arī Jaunjelgavas Raibā kora dalībnieku pulkam. “Lai var izbļaustīties,” viņa pasmaida. Trīsdesmit gadu nebija zīmējusi un nu atsāka. Elga saka — švīkāju. Albumā ar lodīšu pildspalvu ilustrējusi savas dzejas rindas. Smalki izstrādāti zīmējumi, rūpīgi paveikts darbs. Vēl liela aizraušanās ir ziedu kārtošana, lai apgūtu šo prasmi, beigusi arī floristikas kursus. “Mīlēsim savu laiku,” viņa raksta kādā sava dzejoļa rindā. Elgas daudzpusīgās intereses, vēlme izzināt, uzzināt, ieraudzīt ir dzīves mīlestības apliecinājums.
Rutīnu un ikdienu izpurināt vislabāk var ceļojot. Vismaz reizi gadā jaunjelgaviete cenšas kaut kur aizbraukt. “Pērn biju Gotlandē, Visbijā,” viņa stāsta. “Skaista, neskarta daba, klintis, brīnišķīgs skaistums!”
