Jau ierasts, ka ik gadu, lai pievērstu uzmanību kādam konkrētam augam, kokam, dzīvniekam, to nominē kā Gada objektu. Šogad Latvijas Petroglifu centra izraudzītais ģeoloģiskais dabas objekts ir mūspusē — Korkuļu ūdensrijējs Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā.
Korkuļu
ūdensrijējs
Korkuļu ūdensrijējs ir Daugavas pietekas Lauceses upītes tuvumā netālu no Jaunjelgavas. Nelielā Korkuļu upīte ietek pazemē un pēc apmēram puskilometra iztek Lauceses upītes sāngravā. Korkuļu ūdensrijējs kopā ar sausgultni ir rets ģeoloģisks un hidroloģisks objekts. Kopš 2001. gada Korkuļu sausgultnei ar pazemes upi ir valsts aizsargājamā ģeoloģiskā un ģeomorfoloģiskā dabas pieminekļa statuss, tā iekļauta arī Latvijas “Natura 2000” sarakstā. Līdzīgi objekti ir tikai dažviet Daugavas krastos, Gaujienas, Ieriķu un Līgatnes apkārtnē.
Ūdensrijēju vietas ir ģeoloģiski unikāli dabas veidojumi, kur tekošs strauts vai upīte izbeidzas, pazūdot pazemē. Ūdensrijējā ūdens aiztek pa pazemes plaisām un tukšumiem, un parasti ir arī zināma vieta, kur tas pēc kāda attāluma atkal iztek virszemē — parasti lielāka avota veidā. Ūdensrijēju apkaimē saudzējama ne tikai vieta, kur ūdens aiztek pazemē, bet arī viss apvidus līdz iztekai virszemē. Posmā starp ieteku un izteku bieži vien veidojas kritenes, dažviet arī sausgultnes.
Kaitēklis atnāk
no Maķedonijas
Latvijas Dendrologu biedrība par 2014. gada koku izvēlējusies parasto zirgkastaņu, kuras dzimtene ir Dienvideiropā, Albānijā, Bulgārijas austrumos, Grieķijas ziemeļu daļā. Gada koka izvēlē būtiska bija arī Zirga gada tuvošanās. Līdzīgi kā 2013. (Čūskas) gadā, kad par gada koku izvēlējās čūskegli, kas gan cits, ja ne zirgkastaņa varēja iederēties Zirga gada koka godā. Atšķirībā no īstās kastaņas zirgkastaņas sēklas izsenis izmantotas zirgu barībai.
Arī Aizkrauklē pilsētas apstādījumos ir daudz zirgkastaņu, diemžēl, tāpat kā citviet Latvijā, arī mūspusē šo koku lapas bojā zirgkastaņu mīnējošā kode. Koka lapas pārklājas brūniem plankumiem un sakalst, un pagaidām nav efektīva līdzekļa, lai cīnītos ar šo kaitēkli. Latvijā šīs kodes postījumi konstatēti 2007. gadā Liepājā, kopš tā laika kaitēklis strauji izplatījies pa visu valsts teritoriju. Sākotnēji mīnējošā kode 1980. gadā pamanīta Maķedonijā, un no turienes sākās tās izplatība uz ziemeļiem.
“Aizkrauklē pirms aptuveni 30 vai 35 gadiem iestādīja diezgan daudz zirgkastaņu — aleju līdzās medicīnas centram, dažus kokus Draudzības krastmalā un vēl citviet,” stāsta Valija Strode, Aizkraukles novada labiekārtošanas darbu speciāliste. “Tā kā pēdējos gados ieviesusies kode, jaunas zirgkastaņas pilsētā neplānojam stādīt. Toties ir iestādīts daudz citu interesantu koku. Piemēram, Lāčplēša ielā rudenī iestādījām korķa koku.”
Lakšu audzes
nesamazinās
Savukārt Latvijas Botāniķu biedrība par Gada augu izvēlējusies savvaļā sastopamo sīpola radinieku laksi jeb tautā sauktu par meža ķiploku. Ne tikai cilvēkiem garšo lakši, ar tiem labprāt mielojas arī mežacūkas un brūnie lāči. Auga nosaukums latīņu valodā nozīmē “lāču sīpols”. Laksis sastopams no Skandināvijas līdz pat Vidusjūrai, Balkāniem un Kaukāzam. Latvijā laksis ir retums, jo te tas aug tuvu izplatības areāla austrumu robežai. Latvijā meža ķiploku pirmo reizi ievāca 1886. gadā Zaubes apkārtnē. Laksis ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā, III kategorijā, un īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Lakša augšanas vietu aizsardzībai un saglabāšanai veido mikroliegumus.
Sēlijas virsmežniecības Jaunjelgavas nodaļas vecākais mežzinis Andris Golovackis vietējo mežu uzrauga jau daudzus gadus. Viņš novērojis, ka meža ķiploka populācija gadu gaitā nesamazinās. “Ļoti daudz gāršas mežu, kas patīk lakšiem, ir Skrīveru pusē, tur šo augu ir daudz,” stāsta Andris Golovackis. “Arī Jaunjelgavas mežā netrūkst vietu, kur pavasaros smaržo pēc ķiplokiem. Šie augi ir gan veselīgi, gan garšīgi.”
Mazdārziņus mīlošais putns
Latvijā reti sastopamais krāšņais zaļvārnveidīgo kārtas spārnainis pupuķis ir izraudzīts par šīgada putnu. Latvieši šo putnu sauc arī par bada dzeguzi. Pasaulē dzīvo 5 līdz 10 miljonu pupuķu. Latvijā šis putns ir samērā rets, jo ir tuvu sugas izplatības areāla ziemeļu robežai. Biežāk sastopams Rīgas apkārtnē, iecienīta ligzdošanas vieta ir Ādažu militārais poligons, savukārt viens no svarīgākajiem pupuķu ligzdošanas biotopiem Latvijā ir mazdārziņi. Putns novērots arī Aizkraukles apkaimē, taču šajā reģionā ligzdošanas vietas nav atrastas.
Uz ziemeļiem no Latvijas pupuķis ligzdo vēl tikai Igaunijā. Lietuvā ligzdo apmēram 200 — 500 pāru, Latvijā 100 — 300, bet Igaunijā 20 — 50 pāru. Pupuķis ir iekļauts visu Baltijas valstu Sarkanajā grāmatā. Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, pupuķu skaits samazinās.
Pupuķa atšķirības zīme — cekuls — lielākoties ir pieglausts, un putns to paceļ tikai tad, kad ir uztraucies. Putniem ir labi attīstīta ligzdas aizsardzība pret ienaidniekiem — mātītes un mazuļi izdala ļoti nepatīkami smakojošu šķidrumu, bet, ja kāds cenšas ielīst ligzdā, mazie putnēni šņāc kā čūskas.
No Amerikas
uz Latviju
Latvijas Mikologu biedrības izvēli, par Gada sēni izraugoties dzīslkāta beku, noteica tas, ka šī beka tikai pērnruden pirmo reizi konstatēta Latvijā, Rīgas apkārtnē.
Šī sēne, ko sākotnēji nosauca par tīklkāta beku, bet pēc rūpīgākas aplūkošanas tomēr par piemērotāko atzina nosaukumu “dzīslkātu beka”, agrāk bijusi sastopama vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivanā. Pirmais atradums Eiropā reģistrēts tikai 2007. gadā — Lietuvā, Kuršu kāpā. Aizvadītā gada septembrī beka uzieta vairākās vietās Latvijā, visos gadījumos — jūras piekrastes tiešā tuvumā, un atnesta uz Latvijas Dabas muzeja sēņu izstādi. Bekas atradēju aptaujas ļauj secināt, ka kopumā sēņotāji ir ievākuši vismaz dažus desmitus šīs sugas eksemplāru. Šo sugu 1939. gadā pirmais aprakstīja amerikāņu mikologs Viljams Alfonso Murils. ◆
