Latvijā atkal ir barikāžu laiks. Tagad gan tikai cilvēku atmiņās, kad pieminam un jaunajai paaudzei stāstām par 1991. gada janvāra notikumiem Rīgā. Uz galvaspilsētu kopā ar citiem pagasta ļaudīm toreiz devās arī klintainietis Āris Ramats. Viņam par to piešķirta 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme.
No Klintaines uz barikādēm devās vairākas grupas. Āris Ramats teic, ka tagad, runājot ar paziņām, grūti pat apzināt, kuri piedalījušies tā laika notikumos, jo cilvēki brauca no dažādām Latvijas vietām. Viņš ar klintainiešiem bijis Vecrīgā pie Saeimas ēkas.
— Toreiz, šķiet, līdz galam nopietni to visu neuztvērām. Bija apziņa — Rīgā kaut kas notiek un jābrauc. Ne jau mēs tāpēc kādi varoņi, kā dažkārt to tagad saka. Darījām to, kas tajā brīdī bija vajadzīgs. Tā ir bijis visos laikos, kad idejas virzītāji ir neliela cilvēku grupa, bet pārējie atbalsta, — stāsta klintainietis.
Kopības izjūta
Viņš atceras, ka noskaņojumus, braucot uz Rīgu, bijis pozitīvs. Arī uz vietas viss šķitis vienkārši, lai gan trauksmes izjūta tomēr bijusi, jo notikumi varēja attīstīties arī agresīvi. Ja tā notiktu, cilvēku rīcību būtu grūti paredzēt, jo nekam tādam viņi nebija gatavi. Neraugoties uz neziņu par turpmāko, Rīgā valdījusi izteikta kopības izjūta.
Viņš spriež, ka barikādes tolaik bija vienīgā iespējamā miermīlīga protesta forma ar mērķi sasniegt kaut ko labāku. Mēs nereti sev jautājam, vai arī šobrīd varētu būt jaunas barikādes? Āris Ramats domā, ka šodien nav tik krasu problēmu, kas būtu jārisina šādā veidā. Varbūt ir jautājumi, kuros domas dalās, bet tie vairāk ir Saeimas un valdības uzspēlēti, bet laukos cilvēkus lielā politika skar mazāk. Tāpēc, domājams, tādu protestu kā barikādes vairs nevajadzēs.
Dažkārt Āris aizdomājas par to, kas būtu vai nebūtu bijis labāk? Klintainietis secinājis, ka tie, kuri iepriekš valkāja kaklasaiti, arī tagad to dara. Savukārt tie, kuri staigāja ar pudeli kabatā, lielākoties tā arī turpina. Kuri grib darboties, tie visos laikos atrod iespēju.
Ņem rokās grāmatu
— Pārmaiņas valstī notiek, un es uzskatu, ka tomēr uz labu. Arī iespējas taču ir mainījušās. Agrāk ar svešu naudu kabatā braucām uz Austrumiem, tad tagad varam to brīvi darīt Rietumu virzienā. Jā, mēs pilnībā neesam apmierināti ar situāciju daudzās jomās, bet uz to var paraudzīties arī no otras puses. Nesen izlasīju grāmatu “Speķītim nav ne vainas”, kurā profesors Anatolijs Danilāns iesaka aizbraukt uz Āfriku, paskatīties, kā tur cilvēki dzīvo, un tad sūkstīties. Mums lielākoties piemīt slinkums, ko mēģinām nodēvēt pat nabadzību, — teic klintainietis.
Ārim patīk palasīt kaut ko interesantu un izzinošu. Viņš smaidot teic, ka pēc kārtējās vētras, kad mājās nav elektrības, nekas cits neatliek, kā ķerties pie grāmatām un laikrakstiem. Ikdienā gan nav daudz brīva laika, jo Āris kopā ar sievu Mārīti strādā savā zemnieku saimniecībā, nodarbojas ar piena lopkopību. Lauksaimnieki ne par ko nevar būt droši, bet Āris nesūdzas un šo nodarbi uzskata par perspektīvu. Viņi interesējas par jaunāko savā nozarē, iesaistās apmācībās un projektos. Ģimenē izaudzinātas trīs meitas — Lolita, Lāsma un Anita, visas jau pieaugušas un dzīvo Rīgā. Vecāki atzīst, ka jaunajiem laukos darba vietu nav, bet uz ārzemēm pārcelties neviena gan negrasās. ◆
