Valda Dūrīte
no Vietalvas
— Tajā laikā mani bērni vēl bija diezgan mazi, un, godīgi sakot, tas bija iemesls, kāpēc nebraucu uz Rīgu. Bija bail — ja nu kas notiks, kurš izaudzinās? No pagasta uz Rīgu devās autobuss, atceros, arī mana kaimiņiene brauca sargāt barikādes. Sākotnēji ticība, ka Latvija varētu atgūt neatkarību, bija vāja, bet pēc tam bija neizsakāms prieks.
Igors
Aizkrauklē
— Deviņdesmitajos gados biju jauns un zaļš — man bija ap divdesmit gadu. Kopā ar draudzeni devāmies uz Rīgu, izstaigājām vecpilsētu un atmiņā palicis, ka cilvēki bija ļoti sirsnīgi, labvēlīgi noskaņoti, tur valdīja apņēmības pilna gaisotne. Visus vienoja tāda īpaša sajūta. Tajā laikā studēju Rīgā un varu teikt, ka mana jaunība pagāja romantiski revolucionārā un ļoti interesantā laikā.
Irēna
Skrīveros
— Mums, latviešiem, tas bija cerību laiks. Vīrs brauca un sargāja, brālis, arī tēvs, kuram tolaik bija vairāk kā sešdesmit gadu. Bailes bija, bet ticība tomēr lielāka par tām.
Ilze Bērziņa
Jaunjelgavā
— Man bija septiņi gadi, un uz Rīgu, barikādēm, brauca mans tētis un vecākais brālis. Abas ar mammu skatījāmies pārraides televīzijā, tas bija briesmīgi, ļoti pārdzīvojām un uztraucāmies.
Jānis Rancāns
no Pļaviņām
— Tādu tautas gara spēku un vienotību nebiju piedzīvojis ne pirms, ne arī pēc tam. Visu nedēļu biju barikādēs Rīgā, jau no pirmās dienas dziļi sirdī bija pārliecība, ka viss būs labi. ◆
