Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā glabājas toreizējā Stučkas rajona pirmā izpildkomitejas priekšsēdētāja Pētera Peļņika rokrakstā rakstītas atmiņas par Stučkas pilsētas un rajona pirmsākumiem. Palasīsim tās arī mēs!
“Mūs uzņēma
bez sajūsmas”
1967. gada 1. janvāris bija svētdiena, bet jau pirmdien, 2. janvārī, man gadījās pirmajam atbraukt uz toreizējo Stučkas ciematu kā jaundibināmā rajona orgkomitejas priekšsēdētāja vietniekam. Nākamajā dienā atbrauca arī citi komitejas locekļi. Teikšu atklāti, toreiz mūs te uzņēma bez sevišķas sajūsmas un bez sāls.
Ziema bija auksta. Ciematam trūka kurināmā, sasala un saplīsa caurules un radiatori slimnīcā, skolā, bērnudārzos, veikalos un dzīvokļos. Ielas no sniega netīrītas. Tādos apstākļos ciema bijušie saimnieki — Daugavas HES celtniecības pārvaldes un Daugavas HES kaskādes vadītāji — uz mums raudzījās ar bažām. Toreiz viņi neticēja, ka uz ciemata vājās bāzes var izveidot pilsētu, turklāt rajona centru, kur izvietot visas rajona organizācijas, iestādes un uzņēmumus: bija uzceltas tikai astoņas piecstāvu mājas, skola 640 vietām, bērnudārzs 140 vietām, slimnīca 50 gultām, kinoteātris, kultūras nams, četri veikali ar ēdnīcu, trīs kopmītņu mājas un dažādas barakas. No vienas puses, viņiem bija taisnība. Tā mēs iesākām strādāt tikai ar cerībām uz darba panākumiem.
Pavadījām pirmo iepazīšanās nedēļu, apmezdamies uz pagaidu darbu ciemata izpildkomitejā. Bet jau pēc nedēļas, 10. janvārī, tika publicēts Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Stučkas pilsētas un Stučkas rajona izveidošanu ar rajona centru Stučkas pilsētā. Sākām organizatorisko darbu. Dažas dienas vēlāk sasaucām deputātus no Jēkabpils, Bauskas un Ogres rajona apgabaliem, kuri bija jaunā Stučkas rajona teritorijā. Ievēlējām pirmo Stučkas rajona izpildkomiteju. Par priekšsēdētāju ievēlēja mani, par vietniekiem — Osvaldu Jokstu un Jāni Šiballo. Ar to dienu sākām strādāt kultūras nama telpās. Līdztekus citiem darbiem sākām gatavoties arī republikas Augstākās Padomes un vietējo padomju vēlēšanām, kas notika 1967. gada martā.
Jūsu kantoris —
krūmos!
Uz Stučkas pilsētu meklēt darbu brauca cilvēki no visām republikas malām. Tādā veidā diezgan ātri dažu nedēļu laikā tika nokomplektēts rajona nodaļu, iestāžu, organizāciju un Stučkas pilsētas vadības aparāts. Par pilsētas izpildkomitejas pirmo priekšsēdētāju ievēlēja Ludvigu Elīti, viņam bija ļoti liela slodze. Tā kā lauksaimniecības pārvaldē strādāja ļoti zinoši cilvēki, rajona izpildkomitejā vairāk pievērsāmies sociālo jautājumu risināšanai. Un te bija ļoti plašs darbalauks.
Sākās otrs ļoti svarīgs organizatoriskais posms — organizāciju izvietošana un darbinieku nodrošināšana ar dzīvojamo platību. Vadījāmies pēc principa: kuru iestādi vadi, tur iekārtojies! Esi galvenais ārsts, lūdzu, ar štābu izvietojies slimnīcai piederošajā saimniecībā. 50 gultu vietā bija jāizvieto 140 gultu, jāiekārto poliklīnika, sanitāri epidemioloģiskā stacija, administrācija. Izglītības nodaļu vajadzēja izvietot skolā. Kultūras namā līdz ar rajona izpildkomiteju bija izvietotas arī abas bibliotēkas un dzimtsarakstu nodaļa. Veļas mazgātavā izvietojām banku un krājkasi, koka barakās — pastu, tiesu, prokuratūru, patērētāju biedrību savienību. Rajona celtniecības pārvaldei un KUK ierādījām krūmus tagadējā Jaunceltnes ielā un pateicām — te būs jūsu darbavieta. Tagad visu to pienācīgi novērtējot, rodas izbrīns, ka neviens neiebilda. Piemēram, jau pēc nedēļas Juris Jančevskis uz krūmiem ar traktoru pārvilka klēti, ļoti īsā laikā tajā ierīkoja kantori un jau pirmajā gadā veica darbus par 230 tūkstošiem rubļu. Dažos gados šī pārvalde Komunālās ministrijas sistēmā kļuva par vienu no lielākajām un stiprākajām celtniecības organizācijām republikā.
Kopējos dzīvokļos 300 ģimeņu
Ļoti grūti bija risināt dzīvokļu jautājumu, jo ap 300 ģimeņu, pavisam sveši cilvēki, dzīvoja kopējos dzīvokļos — cik istabu, tik ģimeņu. Vajadzēja izvietot arī jaunatni. Sākumā, kur vien varējām, organizējām kopmītnes Jaunjelgavā, Skrīveros, Koknesē, Pļaviņās. Bet, kad bija bezizejas situācija, mēs vērsāmies Ministru Padomē ar lūgumu iedot mums dzīvojamo māju Rīgā. Ar lielām grūtībām, bet mums izdevās dabūt 60 dzīvokļu māju Rīgā, Ķengaragā. Tad mēs no Stučkas uz Rīgu pārcēlām ģimenes, kuras būvēja Rīgas HES, līdz ar to šeit atbrīvojās 60 labiekārtotu vienas, divu un trīs istabu dzīvokļu, kurus godīgi sadalījām.
Turpmāk nopietni domājām par Stučkas pilsētas perspektīvu. Sākām projektēt un būvēt. Sākumā mums nebija arhitekta, tāpēc ar Ministru Padomes atļauju mēs noformējām rajona arhitekta pusslodzi Rīgas pilsētas projektēšanas institūta nodaļas vadītājam Mihailam Seleckim. Viņš daudz paveica pilsētas labā. Jau 1967. gada pirmajā pusē bija izstrādāta pilsētas apbūves shēma, un gada laikā tika izstrādāta tehniskā dokumentācija 17 objektiem. Izvērsās celtniecība, visus galvenos objektus cēla Ogres celtniecības pārvalde. No Pļaviņām uz Stučku pārcēlām kara komisariātu, nodevām darbam tipogrāfiju, sadzīves pakalpojumu kombinātu, viesnīcu, bērnudārzu. Vēlāk uzcēlām milicijas māju, pastu, otro vidusskolu, “balto namu”, būvējām dzīvojamās mājas. Projektējām poliklīniku, universālveikalu, grāmatu veikalu, lielo bērnudārzu, profesionālo vidusskolu, daudz rūpniecisku objektu, dzīvojamos namus.
Vairāk nekā
20 tautību
Lieli darbi tika veikti pilsētas labiekārtošanā. Tā kā trūka valsts budžeta līdzekļu, mēs izmantojām organizāciju spēkus sabiedriskā kārtā. Piemēram, kad vajadzēja rīkot 8. lauku sporta spēles, HES celtnieki būvēja stadiona žogu, rajona celtniecības pārvaldes strādnieki cēla ēkas, KUK ierīkoja skrejceļus un laukumus, Skrīveru izmēģinājumu saimniecība, kolhozi “Aizkraukle” un “Koknese” iekārtoja un apzaļumoja futbola laukumu un darīja vēl daudz ko citu.
Katru pavasari sestdienā rīkojām talkas, tajās piedalījās visas pilsētā izvietotās organizācijas. Piemēram, atceros, ka ar četriem motorzāģiem zāģējām krūmus vietā, kur tagad ir universālveikals. Malku atdevām kolhozam “Aizkraukle”, bet no turienes vedām 10 — 15 gadu vecas liepas, stādījām tās pilsētā.
Tagadējā Aizkraukles pilsēta bija daudznāciju pilsēta. Tajā dzīvoja vairāk nekā 20 tautību cilvēku. Visi bija draudzīgi, palīdzēja cits citam. Ņemot vērā cilvēku vecumu, tā bija ļoti jauna pilsēta. Toreiz es gadu ziņā biju visvecākais, lai gan man bija tikai 41 gads.
Atceros, kad sagaidījām Jauno 1968. gadu, Salavecītis, staigādams starp mājām, gar Draudzības krastmalu, sijāja konfektes, un pilsētas bērni kā zvirbulēni metās savākt šo “ražu”. Cik daudz toreiz bija bērnu! Viņi izauga, nodibināja ģimenes, izaudzināja savus bērnus, kuri turpināja viņu iesākto. ◆
