Cienījamie laikraksta “Staburags” redakcijas darbinieki!
Ar novēlošanos, bet no sirds sveicu Jūs visus Jaunajā — 2014. Zirga gadā! Vēlu veselību, radošu garu arī turpmāk!
“Staburagu” pasūtu un ar interesi lasu kopš tā izdošanas sākuma. Citiem vārdiem sakot, esmu Jūsu fane.
Rakstīt un atklāti izteikt savas domas un izjūtas pamudināja daži raksti “Staburaga” numuros.
Piemēram, 28. decembra numurā 6. un 7. lappusē bija lasāmi nelieli katra darbinieka rakstiņi. Tie mani ļoti ieinteresēja, jo katrā izteikta kāda svarīga doma ar “rozīnīti” — mīlēt un saudzēt dabu, ļaut sevī ienākt priekam, būt vērīgam, novērtēt to, ka ikvienai nelaimei ir arī laimīte galā. Paldies par to.
Visiepriecinošākais manā uztverē ir tas, ka mūsu vidū ir cilvēki miljonāri, kurus nevar apzagt un kuri nezog. Šo cilvēku miljoni krājas dvēselē — dot otram un neprasīt, kas man par to būs. Un tas viss arī mani, vecu cilvēku, pamudina turpmāk būt iecietīgākai, saprotošākai, paškritiskākai utt.
Vēl ļoti vēlos izteikt savu viedokli par “Staburagā” publicēto Imanta Kaziļuna rakstu “Nomaskētās sirdsapziņas”. Pirmkārt, no sirds priecājos, ka mums ir jauni korespondenti, kas spēj tik dziļi un patiesi vērtēt mūsu mazās nācijas vadošo pārstāvju rīcību dažādās dzīves situācijās. Esmu mūžu nodzīvojusi un dzirdējusi personīgi vai vispārīgi nievājošus par latviešu tautu izteiktus lielās nācijas pārstāvju vēstījumus. Sāpīgi, ka nevaram ar savu toleranci, pat pazemību, rast saskaņu. Vai tāda vispār var būt? Manā skatījumā jāmāca patiesā vēsture, nevis meli. Un tad varbūt lielās nācijas pārstāvji varētu integrēties Latvijā. To rādīs nākotne.
