Aizvadītā man bija atpūtas nedēļa, laiks, kad var sakārtot māju, mierīgi pasēdēt, pār-
domāt aizvadīto gadu.
Lai gan esmu pensijā, dziedu Aizkraukles novada kultūras nama jauktajā korī “Aizkraukle”, piedalos rokdarbnieču nodarbībās tautskolā. Turp eju, lai būtu cilvēkos, komunicētu, vienkārši nevaru nosēdēt mājās. Vēl apmeklēju Aizkraukles katoļu baznīcā rīkotos “Alfa” kursus, kur ir iespēja iepazīt kristīgo ticību. Kursu nodarbības vadīja arī mācītājs Māris Zviedris, ļoti interesants un jauks cilvēks. Es pati gan neesmu īpaši reliģioza, baznīcu apmeklēju reti, visbiežāk, kad kaut kas “saiet grīstē”.
Ziemassvētkos meitas ģimene no Rīgas atbrauca uz Aizkraukli, un šos svētkus svinējām te. Savukārt 31. decembrī sagaidīt Zirga gadu devāmies uz Rīgu, Lucavsalu, pie meitas ģimenes. Jauno gadu sagaidīju ar domām, ka tam noteikti jābūt labākam par 2013. gadu. Par savu pagājušo gadu nevaru sūdzēties, taču vīram ar veselību nebija labi. Tagad veselība uzlabojusies, un man šķiet, ka šis gads būs gaišāks un labāks.
Ļoti jauks, svētku noskaņu radošs pasākums bija vairāku koru sadziedāšanās Bauskā 23. decembrī. Katrs dziedāja savu repertuāru un noslēgumā kopdziesmu. Koncerts Bauskā bija noslēdzošais priekšnesums aizvadītajā gadā, svētku laikā mēģinājumi nenotika, bet pirmo reizi jaunajā gadā tiksimies šonedēļ. Korī “Aizkraukle” darbojos kopš tā dibināšanas, nu jau nedaudz vairāk kā četrdesmit gadu. Pirms tam sešus gadus dziedāju Jēkabpils skolotāju korī, bet vispār dziedu jau kopš bērnu dienām. Kādreiz dziedāju ansamblī, spēlēju teātri, aicināja arī dejot, bet visu jau nevar paspēt.
Šis man būs pēdējais gads korī “Aizkraukle”. Biju nodomājusi dzie-
dāt līdz aizvadītās vasaras Dziesmu svētkiem un tad mest mieru, tomēr rudenī atkal uzaicināja uz mēģinājumu. Nodomāju — ja jau aicina, tad jāaiziet vismaz paklausīties, ko plāno 2014. gadā. Bijusī kolēģe Inese Bērziņa, kura strādā latviešu organizācijas “Daugavas Vanagi Vācijā” īpašumā “Bērzaine”, ierosināja korim 21. un 22. jūnijā viesoties Vācijā, nosvinēt vasaras saulgriežus, bet pēc tam doties uz Itāliju, kur koris piedalītos festivālā. Tas nebūtu konkurss, bet koncerts. Ceru, ka šie plāni piepildīsies, jau laikus jāsāk krāt naudu braucienam.
Līdz ar jaunu gadu Latvijā ir cita valūta — latus nomainījis eiro. Jau stājoties Eiropas Savienībā, piekritām pievienoties eirozonai. Mani nesatrauc naudas maiņa, bet gan cenu kāpums. Tirgotāji rīkojās gudri — lai cenu celšanu nesaistītu ar eiro ieviešanu, viņi tās paaugstināja jau laikus, līdz 1. janvārim. To ievēroju, regulāri pērkot konkrētus pārtikas produktus. Veikalos cenas nepārrēķinu, uzticos.
Neesmu latam pieķērusies emocionāli un to nesaistu ar nacionālo pašapziņu. Latus esmu izdevusi un maksāšanai izmantoju eiro. Par jaunās naudas vizuālo izskatu — man šķiet, ka mūsu tautumeita uz viena un divu eiro monētām ir ļoti skaista. Tātad tautumeita — nacionālais simbols — ir, uz centiem attēlots ģerbonis un uzraksts “Latvija” — ir taču skaisti! Zinu, ka daudzi cilvēki kolekcionē īpašā dizaina lata monētas, kādu laiku tās krāju arī es. Mēģinājumi šīs monētas dāvināt mazbērniem beidzās ar to, ka tūlīt pēc dāvanas iegūšanas enerģiskie puikas steidzās uz veikalu. Tad kādu dienu es paņēmu šos latus, aizgāju uz veikalu un iztērēju. Piemiņai man ir vecie, Ulmaņa laika, lati, saglabājušies no vecākiem. Vienu Latvijas laika pieclatnieku pārkausēju sudraba standziņā, pa gabaliņam dāvināju, bet sev izgatavoju gredzenu. Vienīgā problēma, ko rada jaunā nauda, ir dažu banknošu lielums — maki vairs neder! Taču lielās banknotes manā makā nebūs, tāpēc šī problēma mani neskars. Domāju, ka jāraugās pozitīvi un vairāk vajadzētu novērtēt ieguvumus, ko sniedz eiro ieviešana. Ir tā, kā ir, un citādi nebūs, tur vairs neko nevar izdarīt.
Godīgi teikšu, ka politika, villošanās, kas dažkārt noteik Saeimā, man nepatīk. Zolitūdes traģēdija pagrieza citā gultnē arī politisko straumi. Diez vai premjeram vajadzēja tik steidzīgi asarām acīs atvadīties un paziņot par savu demisiju. Manuprāt, pēc notikušās nelaimes tādu rīcību vajadzēja sagaidīt no tiešajiem par celtniecības lietām atbildīgajiem. No Dombrovska tā bija pārsteidzīga rīcība, cik tad tālu līdz nākamajām vēlēšanām! Mulsinošs ir ilgais laikposms premjera meklēšanai. Manuprāt, Straujumas kundze ir kompetenta un visādi citādi zinoša. Tomēr šī demisijas dēļ izveidojusies situācija ir neveikla un nepatīkama, man šķiet, ka valdība varēja nostrādāt līdz nākamajām vēlēšanām.
Šis gads atnesis arī nepatīkamus jaunumus saistībā ar biļešu cenām Rīgas sabiedriskajā transportā. Uz Rīgu braucu apciemot radus, pie ārsta, tādēļ arī es izjutīšu sabiedriskā transporta biļešu cenu palielināšanu. Ļoti nepatīk iedzīvotāju dalīšana, kā redzēju kādās televīzijas ziņās — “rīdziniekos un lauķos”. Ar ko mēs esam sliktāki par rīdziniekiem? Latvijā tāda dalījuma nekad nav bijis. Rīgas pašvaldības attieksme, manuprāt, ir negodīga. Arī daudzi aizkrauklieši taču brauc strādāt uz Rīgu, viņiem jātiek līdz vilciena stacijai, jāpērk biļete līdz Rīgai, un no stacijas jātiek tālāk. Tas jau tā nebija lēti un tagad būs vēl dārgāk.
Visiem laikraksta “Staburags” lasītājiem novēlu nezaudēt labestību ikdienā, savstarpējās attiecībās. Pēdējie traģiskie notikumi atklāja, cik ļoti tomēr spējam just otram līdzi, palīdzēt. Un vēl svarīga lieta — vairāk smaidīt, tad arī labās domas sarosīsies. Tas taču palīdz!
