Kad ar Dzintras kundzi pārrunāju aizgājušo gadu, izrādījās, ka ne tikai ar bitēm neko nevar zināt, bet arī ar citu dzīvo radību.
“Savā ilgajā lauksaimnieces mūžā ko tādu piedzīvoju pirmo reizi,” stāsta Dzintra. Pirms daudziem gadiem Dzintra savā piemājas saimniecībā turēja gan govis, gan cūkas un vistas. Taču jauno dzīvnieku labturības noteikumu dēļ no sīklopiem nācās atteikties, tāpēc pēdējos gados kūtī mita vien brūnaļas. Tā kā lopu mītnē tika veikta pārbūve, atvēlēja vietu arī cūku aizgaldam.
Dzintra nopirka divas mazas cūciņas: “Nopriecājos — cik mierīgas cūkas gadījušās! Tik ēd un guļ.” Taču tā bija sākumā, vēlāk — līdzīgi kā teicienā: aug buciņš, aug radziņi. Cūkas izrādījās lielas trakules. Vienu cūku nokāva maijā, un saimniece nodomāja, ka palikusī varbūt kļūs mierīgāka. Bet kur nu!
Kādu dienu saimnieki devās uz Jēkabpili iepirkties. Govis bija ganībās, cūka — kūtī. Tā kā laiks bija silts, lopu mītnes durvis atstāja vaļā. Liels bija saimnieku izbrīns, kad, pārbraucot mājās, cūkas aizgaldā vairs nebija. Skaidrs, ka pārlēkusi pāri. Saimnieks tūdaļ steidza lopu meklēt. Mājas pagalmā cūkas nebija. Vietām viņa bija pakārpījusi zemi, un pēdas veda uz tuvējo mežu, diemžēl turpmākie meklējumi bija neveiksmīgi. Saim-nieki par notikušo informēja med-niekus, taču arī viņu ceļā cūka negadījās.
“Biju cūku jau “norakstījusi”, protams, žēl, bet ko padarīsi,” stāsta Dzintra. Pagāja aptuveni divi mēneši. Par to, ka kūtī bijusi cūka, atgādināja vien tukšais aizgalds. “Vienu rītu slaucām govis. Es grasījos nest projām piena traukus, bet Jānis (Dzintras dzīvesdraugs — aut.) man klusi teica: “Paskaties, kas tev aiz muguras!” Pagriezos — kūts durvīs gluži kā nopērts suns stāv mana cūka un skatās acīs. Ārprāts, kauli un āda! Mugurkauls saliecies kā zirga loks. Dzinām vien bēgli kūtī.” Protams, apetīte bija lieliska, nesmādēja neko, atkopās, un par bada laikiem nekas vairs neliecināja. Spriedām, ka šajā laikā viņa bija pārtikusi no zāles, jo kartupeļu lauks pie meža bija neskarts. Pēc šādiem piedzīvojumiem cūkas vairs negribas turēt.”
Ne reizi vien ir dzirdēts, ka pēc ilgāka laika mājās atgriežas kaķi. Piemēram, pērn medijos pavīdēja ziņa par kaķi Barsiku no Krievijas pilsētas Rostovas pie Donas, kurš piecās nedēļās pārvarēja 200 kilometru un šķērsoja valsts robežu, lai pats pārnāktu mājās no Ukrainas, kur saimnieki pavadīja atvaļinājumu un pazaudēja savu mīluli. Savukārt Zviedrijā kāds mincis mājās atgriezās pēc deviņu gadu prombūtnes. Neizdevās gan atrast šādus faktus par cūkām, taču informācija internetā vēsta, ka cūkas ir pat gudrākas par suņiem. Viņas augstu vērtē cirka dzīvnieku dresētāji — cūkas ātri mācās, viņām ir laba atmiņa. Cūkas spēj ne vien atkārtoti demonstrēt cirka trikus — piemēram, lēkt caur riņķi un staigāt pa virvi, bet arī risināt nelielas problēmas, kaut vai attaisīt durvju aizbīdņus.
Acīmredzot laba atmiņa bijusi arī Dzintras kundzes cūkai, ja pēc divu mēnešu prombūtnes atgriezās tieši savā, ne citā mītnē. ◆
