Tā jāsaka par ceļu, kas ved uz Atradzes kapiem Koknesē. Nezinu, kādā kārtībā tas bija iepriekšējo gadu vēsajos mēnešos, taču nu par to gribas teikt: briesmīgs un arī bīstams.
Pagājušā gada pirmajā pusē pēc ieilgušās ziemas ceļš bija tikpat kā neizbraucams, dzirdēju, ka dažai mašīnai pat bija gadījies iestigt. Pērn ceļš (beidzot!) tika paplašināts, tikai, šķiet, labuma no tā maz. Abās ceļa pusēs izraktie novadgrāvji apdraud gan braucējus, gan gājējus. Liekas, tuvāk malai piebrauksi un būsi grāvī iekšā. Tumsā, oktobrī, kad beidzas svecīšu vakars un sāk jau krēslot, grāvjus arī nevar saskatīt. Vai atbildīgajām amatpersonām doma par drošības barjerām neienāca prātā? Braucēji brauc pa ceļa vidu, pa ceļa vidu pārvietojas arī gājēji. Kāpēc ne pa malu? Tāpēc, ka mala ir vienās šķembās, pat caur apavu zolēm tās duras pēdās. Ja no abām pusēm brauc mašīnas, cilvēkiem teju vai grāvī jālec. Acīmredzot arī autobraucēji negrib ar šķembām bojāt riepas.
Arī aizvadītajos Ziemassvētkos apmeklējām tuvinieku kopiņas Atradzes kapsētā. Ceļš atkal nebija labā kārtībā, dubļains. Brauc un domā — kaut neieslīdētu grāvī, kaut neiestigtu, kaut nu kāds auto nebrauktu pretī!
