“Tas suns bija smuks, kad bija maziņš. Es jau nesaku, ka tagad nesmuks, tikai liels. Redzi to melno plankumu uz muguras? Kad suns bija mazs, plankums bija zem dibena,” tik saprotami suņa izaugšanu man šopavasar pēc intervijas ar viņa mammu paskaidroja kāds bērns. Tik vienkārši un skaisti pasauli redz bērni, pieaugot mainās redzējums. Uzklājas pienākumu, pieklājības normu, pieaugušo ikdienības ledus. Man aizvadītais bija palu gads. Mazliet pārsteidzoši, mazliet baisi ir mirklī, kad lūst, brakšķ, brīkšķ, dun, šalc, šņāc, sīc, bango. Kad, izlauzies brīvībā, mazs ūdens baltgalvis vienā mirklī pāraug lielā, līkmugurainā vilnī sirmu galotni, kas ietriecas tukšumā un izkūst kā sviests karstā pannā. Un tad var brīvi elpot. Pilnīga iekšējā brīvība nav iespējama, bet to vienmēr var vēlēties lielāku. Vajag plūst, vajag palot un elpot. Nebaidīties no savdabīguma, savas īpatnās patības, kā no tā neapzinoties nebaidās bērni.
“Viņi nezināja, ka tas nav iespējams, tāpēc viņi to izdarīja,” teica Semjuels Klemenss jeb visiem pazīstamais piedzīvojumu romānu autors Marks Tvens. Novēlu jums veselību un šādu nezināšanu, kas ļaus izdarīt citādi neiespējamo.
