Darbā aiz loga man ir tikai viena vienīga ābele. Redzu tās pārvērtības četros gadalaikos. Pavasarī tā ir pumpuros, plaukstoša un neprātīgi saldi smaržīga. Vasarā — nopietni pievērsusies ražošanai, tai koncentrējusi visus spēkus, skaista kā pasakā. Rudenī — nobriedusi, nedaudz nogurusi no darba, bet ziemā — vēja plosīta, vientulīga un nosalusi. Toties tad, kad kailos zarus pārklāj sniegs, tā atkal mirdz.
Tāds ir arī mans aizejošais gads: pamanoties izdzīvot četrus gadalaikus un iegūt izjūtas, ko sniedz katrs no tiem, ir iespēja salīdzināt un izvērtēt notikumus un cilvēkus, ar kuriem ceļi krustojušies. Ābeles mūžs un devums ir atkarīgs lielākoties no laikapstākļiem: no labvēlīga pavasara, svelmainas vasaras, rudens vēja, lietus, sala. Jāspēj pielāgoties, lai izdzīvotu. Cilvēks atkarīgs no cilvēka. Viens otram varam atnest salu, sniegputeni, izplosīt otru līdz pēdējam un noliekt pie zemes. Bet cilvēks cilvēkam var atnest arī galvu reibinošu pavasari, pēc āboliem saldskābi smaržojošu vasaru un ēnu, kurā patverties. Viens otram varam likt pumpurot arī ziemā, pat ja ārā ir mīnus 30.
Man pavasari allaž atnes sarunas un dzīvesstāsti, kas bieži pašam stāstītājam neliekas nekas īpašs, un tikšanās ar labiem cilvēkiem. Aizvadītais gads arvien vairāk stiprinājis manu pārliecību, ka dzīve domāta, lai mēs par to priecātos, priecātos par katru nodzīvoto dienu, neko lieki nesarežģījot un nesamezglojot.
Ja ikdienas skrējienā aizmirsies, kā tas ir — ļaut dzīvē ienākt priekam, vajag paraudzīties uz bērniem. Atcerieties — tas ir tik vienkārši!
