Šogad, saņemot Ziemassvētku dāvanas ģimenes lokā, pieaugušie nerunāja dzejolīšus, bet stāstīja par šīgada spilgtākajiem notikumiem. Viens no tādiem noteikti bija pavasarī Pļaviņās piedzīvotais — plūdi, kas nodēvēti par šī un arī iepriekšējā gadsimta lielākajiem.
Pirmos plūdus Pļaviņās pieredzēju 1978. gadā. Tie joprojām ir atmiņā — kā pa ielu brauca laivas, pa Daugavu aizpeldēja šķūnītis, kā par savu dzīvību ūdens un ledus ielenkumā cīnījās kāds mājdzīvnieks. Skati šķita sirreāli. Man ilgu laiku mājās redzamā vietā bija fotogrāfija no tā laika. Kāds paziņa to šopavasar aplūkoja un noteica — šis gads visu pārspēja. To, ko patiešām nozīmē šī dabas stihija, var izjust, tikai pašam klātesot, kad stāvi pilsētas centrālās ielas malā un vēro, kā ūdenslīmenis turpina paaugstināties, applūdinot arvien lielākus laukumus.
Dabas priekšā esam bezspēcīgi. Pret visām nelaimēm nevar uzbūvēt ne dambjus, ne žogus. Tāpēc ar bažām par rītdienu daudzi pļaviņieši dzīvo katru pavasari, jo visu pasargāt nav iespējams. Tādas situācijas cilvēku dara arī stiprāku. Atminos kādu pļaviņieti sakām — esam jau rūdīti! Ir jāmācās sadzīvot ar dabu.
Katrs notikums gan ir kā jauna iespēja. Postošie plūdi bija stimuls, lai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi Pļaviņās beidzot iegūtu jaunas un moderni aprīkotas telpas. Uz daudzām lietām cilvēki arī paraugās citādi. Kādai sievietei ūdens aizskaloja siltumnīcu, bet “atnesa” dekoratīvā auga stādu no cita pagalma. Viss notiek un turpinās. Vienīgā stabilā vērtība mūsu dzīvē ir pārmaiņas.
