“(..) Es redzēju eņģeli, par to esmu drošs.” Rindas no Džeimsa Blanta dziesmas, kas dīvainā kārtā Indru pavada jau daudzus gadus. Pat vairākas reizes dienā atšķirīgās vietās, darbu darot, ikdienā skrienot, tā ieskanas kā pēc burvju mājiena. Pirmo reizi dziesma īpaša kļuva pirms astoņiem gadiem kafejnīcā — pirmajā tikšanās reizē ar savu nākamo vīru. Tad aizsākās pasaka daudzu gadu garumā. Kopš tās reizes viņa gan krāj, gan pati darina eņģeļu figūriņas.
“Arī šodien, kad dzirdu skanam šo dziesmu, man skudriņas skrien pār muguru,” saka skrīveriete Indra Grietena. Līdzās dēls Roberts. Viņam nosvinēta septītā dzimšanas diena, un pieklusinātā balsī mamma stāsta par vēstuli uz palodzes, ko Roberts ik gadu raksta un atstāj Ziemassvētku vecītim: “Es solu, ka ļoti klausīšu mammu.”
No rīta vēstules vairs nav, un tā ir zīme, ka Ziemassvētku vecītis to paņēmis un dāvanas būs. Vēlamo mantu saraksts gan katru gadu sarūkot, laikam jau Roberts apzinoties, ka dāvinātāja līdzekļi nav neierobežoti, bet zēns joprojām dzīvojot ar pārliecību, ka tas ir kāda pasaku tēla, ne vecāku darbs. Senāk bērnudārzā kāds bērns klāstījis savu patiesību par to, ka nekāda vecīša neesot. Mājās bijusi liela raudāšana. Arī Indras vecākā dēla iejušanās dāvanu sniedzēja lomā ticību brīnumam nav mazinājusi.
