Pēc publikācijas “Staburaga” 21. novembra numurā “Kāzās piedzīvoju kaunu — viesiem nebija, ko ēst” un pēc atsauksmes 5. decembra “Staburagā” “Kaunu kāzās piedzīvo arī citi” saņēmām arī divas labas atsauksmes.
“Galds bija izcils”
“Es neesmu ieinteresētā persona,” stāsta Marija no Aizkraukles (uzvārds redakcijai zināms). “Man 23. novembrī bija apaļa jubileja, ēdienus pasūtīju “Solo”, maksājot septiņus latus par cilvēku. Bija gan siltie, gan dažādi aukstie ēdieni, gan salāti. Galds bija izcils, ēdieni — garšīgi, to saku es, to teica visi ciemiņi. Apkalpošana bija teicama. Mums līdzi bija salikts viss, ko mēs nespējām apēst, to vēl ēdām vairākas dienas. Jubileja, protams, neilga visu nakti, bet kāzas ir kāzas, to vajadzēja ņemt vērā. Cilvēkus nomelnot ir viegli.”
Sapratām: cenā ir arī
apkalpošana
Aizkrauklietei Valentīnai (arī viņas uzvārds redakcijai zināms) ir garāks stāstījums. “Pēc pirmās publikācijas par “Solo” redakcijā vēl nevērsos, bet pēc otrās gan pie jums atnācu,” viņa saka. “Es “Solo” īpašnieci esmu redzējusi tikai divas reizes — kad viņa bija atbraukusi uz manām mājām Aizkrauklē, lai pārrunātu brāļa kāzu galda klāšanu Babītē, un otro reizi — kāzās. Tajās piedalījās 80 cilvēku, bija jāmaksā 12 latu par cilvēku, kā arī par degvielu. “Solo” darbinieces sagatavoja ēdienu un aizveda uz Babīti, uzklāja galdu, apkalpoja viesus, izmantojām viņu traukus un citas lietas. Sākām vakariņot ap pieciem — sešiem vakarā, bija siltie ēdieni, visi paēda, padzēra kafiju un ap trijiem naktī devās gulēt. Otrajā dienā plastmasas traukos pasniedza garšīgu zupu, bija šašliks. “Solo” darbinieces strādāja baltās blūzēs, bija gari priekšauti.
Esmu bijusi daudzās kāzās, otrajā dienā ēdiena daudz ir tad, ja nokauj savu cūku, tad nav iespējams visu apēst. Babītē nebija tādas kāzas, ka ēdiens paliktu pāri un to dotu līdzi viesiem, un tas arī nemaz nav vajadzīgs. Visi tāpat bija apmierināti. Pasūtot ēdienus, mēs sapratām, ka cenā ir arī apkalpošana. Kā gan cilvēki, kuri par “Solo” sūdzējās, to nesaprata?
Pats gatavosi līdz
pārgurumam
Reiz kāda sieviete no Latgales, desmit bērnu māte, man sacīja: “Ja man par kaut ko ir jāmaksā, es vispirms padomāju, cik es pati par tādu darbu gribētu saņemt.” To es atceros vienmēr — nedrīkst aizmirst, ka ir jāmaksā arī par darbu. Pati esmu rīkojusi vairākas viesības radiem un draugiem, ap 20 cilvēkiem, nopirku ceturtdaļu cūkas kautķermeņa, gatavoju karbonādi, kotletes, ruletes, auksto gaļu. Pati klāju galdu, mazgāju traukus un pirms viesībām jutos pārgurusi. Es protu novērtēt, cik daudz darba un laika prasa ēdiena gatavošana, galda klāšana, trauku mazgāšana. Svinību rīkotājiem ir liels atvieglojums, ja kāds to visu izdara viņu vietā. Babītē divas dienas strādāja četras “Solo” darbinieces, viņām taču par darbu ir jāsaņem arī atalgojums!”