Pēc laikraksta “Staburags” 3. decembra numurā publicētās Rutas Naktiņas vēstules “Neretā domes sēdes notiek uz ielas?” pie jums ar cieņu vēršas Māris Vanags.
Viss sākās, kad 2012. gada augustā nomira mana māte. Viņa pašvaldības zemē saimniekoja kopš 1984. gada. Saskaņā ar nomas līgumu zeme tika piešķirta 1992. gadā, un tā līdz 2012. gada augustam tika rūpīgi kopta ar bērnu palīdzību un pašas mātes spēkiem. Es esmu jaunākais dēls, kurš praktiski visu laiku ir saimniekojis “Pieču” zemē. Pašvaldības deputāti ir rīkojušies godīgi, ar pārbaudes laiku ļaujot man turpināt apsaimniekot “Pieču” zemi, jo man ģimenē ir divi bērni, ir lopi, kuriem vajadzīga zeme. Pārbaudes laikā ieradās pārbaudītāji un redzēja, ka “Pieču” zeme ir sakopta arī nākamajam gadam — lauki aparti, graudi iesēti.
Ruta Naktiņa, kaut ir manas mātes māsīca, rīkojās pret visiem likumiem. Viņiem ir daudz zemes un bija vēl vairāk. Nepateikšu precīzi, bet daļa zemes 2004. gadā tika pārdota, un tas pats arī sakarā ar Salvja Radziņa mātes Sarmītes Radziņas zemi, arī tās daļa tika pārdota. Tur tagad paši varētu saimniekot. Kādēļ tagad Ruta Naktiņa tīko pēc cita iekoptās zemes? Pagastā Rutai Naktiņai piedāvāja brīvas zemes gabalus, kur ir jāizcērt krūmi un jāsakopj, bet no tām zemēm viņa atteicās.
Mežs nelikumīgi netika izcirsts, tikai lauksaimniecībā izmantojamajā zemē zāģēti koki malkai savām vajadzībām. Vai man ar ģimeni Rutas Naktiņas iegribu dēļ patiešām būs liegts turpināt saimniekot zemē “Pieči”?
