Klāt slapjdraņķis un līdz ar to arī vēdzeļu copes laiks. Jāatceras, ka vēdzeles mīt pie grunts, tāpēc izvēle viena — gruntsmakšķere.
Nekādi superrīki nav nepieciešami. Galvenais, lai kāti un spoles varētu izturēt lielu slodzi — tumsiņā visur kur var āķi iekabināt. Pa straumi var peldēt zāles kumšķi un zari, āķis var aizķerties aiz kādas siekstas vai akmens, iespējams, jāpavelk arī kāda ledus plēksne. Vispiemērotākā spole šajā gadījumā ir vecā labā, gandrīz nesalaužamā liela diametra inercene, taču jārīkojas uzmanīgi — lai nesalūst kāts.
Parasti vēdzeles gan migrē, gan atpūšas, gan barību meklē krasta tuvumā. Tāli iemetieni nav nepieciešami, tāpēc var iztikt pat bez kāta, auklu piesienot pie kāda upmalas krūma zara. Protams, ērtāk ir izmantot makšķeri. Piemēram, no augsta stāva krasta labāk mest ēsmu ar garāku izturīgu kātu. Ja krasts lēzens, pietiek ar 1,4 m garu “puļķīti”, bet krūmiem aizaugušā vietā ar garu makšķeri darboties gluži vienkārši nav iespējams.
Aizrauties ar tievām auklām (un pavadiņām) nevajadzētu, citādi vai pēc katra iemetiena aukla kļūs aizvien īsāka un īsāka. Pamatauklai vajadzētu būt ne tievākai par 0,3 mm (labāk jau resnāku!), un atbilstoši tās izturībai pielāgojama arī kāta un spoles izturība (bremzes regulējums).
Kā jau naktsgrunteņošanas reizē, “jāapbruņojas” ar skanīgu zvaniņu, pie kura piemontējams spīgulītis. Un arī bez lukturīša nekādi neiztikt — pat tad, ja sakurts paliels ugunskurs. Visērtākie ir tā dēvētie ciklopi, kas maucami uz galvas. Jau pirms copes jāpadomā, vai luktura baterijas nav tukšas — nav lieki turēt kabatā bateriju rezerves komplektu.
Kādus āķus izvēlēties? Vēdzelei mute liela, tāpēc arī āķis var būt krietnāks. Vienīgais ieteikums — jāizvēlas āķis ar gariem kātiņiem. Lai gan uzskata, ka ļurba jebkuru ēdmaņu tūdaliņ ierij “līdz aknām”, vienmēr tā nebūt nav (īpaši reizēs, kad šo zivju apetīte nav zvērīga), un tad ērtāk no noķertās nakts skaistules mutes izņemt garkātainu dzelksni.
Ko spraust uz āķa? Te nu ko konkrētu ieteikt nav iespējams — tikai vēdzele pati zina, ko viņa kurā brīdī iekāro.
Universālākā ēdmaņa, šķiet, ir slieku pušķītis vai naktstārps. Pieredzējuši ļurbotāji gan apgalvo, ka tārpus parasti kampjot mazas vēdzelītes, toties šo ēdmaņu var iekārot arī kāds breksēns vai pat samiņš. Runā, ka vislabprātāk vēdzeles ēdot raudiņas. Taču tikpat labi plēsoņas var iekārot ķīsīti vai kādu citu zivteli. Vai uz āķa spraust dzīvu vai beigtu zivtiņu, vai tikai tās gabaliņu, jāizlemj katram pašam. Un varbūt var kā ēsmu pamēģināt lietot garneli? Bet varbūt pamēģināt cūkas vai liellopa aknas gabaliņu? Runā, ka uz aknām ņemot labi…