Ne katram izdodas pietuvoties vai saskarties ar pasauli, kuras eksistencei nešaubīgi tic daudzi. Garu vai astrālā pasaule, paralēlā dimensija — katrs to sauc citādi. Vija ir viena no manā paziņu lokā retajiem cilvēkiem, kura piedzīvojusi vairākas neizskaidrojamas mistiskas lietas.
Sapņi atkārtojas
Viju pazīstu sen, viņai vēl nav četrdesmit, ar bioloģes izglītību, viņa labprāt daudz lasa, taču nekad nav aizrāvusies ar mistisku, fantāzijas žanru vai okultisma tēmām.
Pirmie notikumi Vijas dzīvē, varbūt ne mistiski, drīzāk biedējoši un savādi, bija sapņi.
“Spilgtus sapņus redzu kopš agras bērnības, pirmos dzīves gadus bieži murgos redzēju karu. Sajūtas pēc tiem bija neizsakāmi baisas. Līdz aptuveni divdesmit gadu vecumam bieži redzēju vienu un to pašu sapni — krāsainus, ugunīgus apļus. Pēc tam vienmēr pamodos, panikas pārņemta, nosvīdusi slapja,” stāsta sieviete. “Apļi radīja šausmu izjūtu, kaut gan it kā nekā īpaša sapņos nebija, bet to atkārtošanās mani biedēja. Līdz pat pusaudzes vecumam daudz slimoju, infekcijas, vīrusi, gripas, dažādas alerģijas, vējbakas — man “pieķērās” viss. Kad piedzimu, biju tik vāja, ka māte nopirka gaišu laškrāsas audumu, no kā pašūt kleitiņu, ja nu es nomirtu. Audums ilgi stāvēja skapī, vēl tagad atceros to laškrāsas toni.”
Gadījums ar segu
Pirmais gadījums, kad viņa piedzīvoja neizskaidrojamo, bija aptuveni pirms divdesmit gadiem. “Pabeidzu 9. klasi un devos mācīties uz tehnikumu,” stāsta Vija. “Mūsu kopmītnes bija izvietotas vecā 19. gadsimta beigās būvētā divstāvu ēkā. Istabiņas bija lielas, un katrā novietotas sešas — astoņas dzelzs atsperu gultas. Mana guļvieta bija stūrī pie sienas. Tā kā istabā bijām astoņas, pilnīgs klusums valdīja tikai vēlu naktīs. Dažreiz šķita, ka dzirdu savādu čīkstēšanu, klauvējienus, durvju virināšanu, tomēr, kā jau kopmītnēs, tam nepievērsu uzmanību, jo tur varēja staigāt jebkurš — cilvēku taču daudz.
Bija novembra sākums, visas jau savās gultās, pulkstenis viens vai divi naktī. Pamodos, jo bija grūti elpot, jutu uz kakla ledusaukstas, smagas rokas, un šķita — kāds no kājgaļa ļoti lēni paceļ segu. Iešāvās prātā, ka mani izjoko istabasbiedrenes, taču mēness gais-
mā redzēju — sega ceļas uz augšu no viena stūra, bet neviena tur nav! Pirmajā mirklī zaudēju balsi, ķermeni pārņēma auksta tirpoņa, taču attapos un kliegdama pielēcu kājās. Vairākas nākamās naktis gulēju citur, bet vēlāk atkal atgriezos savā guļvietā. Notikums ar segu vairs neatkārtojās, bet trokšņi nerima — laižoties miegā, bieži dzirdējām dīvainos trokšņus. Skolā stāstīja, ka vēl padomjlaikā, sešdesmitajos gados, kāds jaunietis izdarījis pašnāvību, pakaroties pie tās gultas, kurā gulēju, un ka es neesmu pirmā, kas piedzīvo tādas lietas.”
Piecpadsmit
klauvējienu
Pēc šī notikuma aptuveni desmit gadu bija miers. Vijas veselība uzlabojās, sapņi un nakts murgi vairs nemocīja, viņa studēja augstskolā, apprecējās, piedzima bērni. Ģimene dzīvoja Rīgā un uz dzimto pusi devās pāris reižu gadā apciemot vecākus. Rudenī saslima un nomira Vijas māte, tēvs palika viens, un, meitas aicināts, viņš labprāt devās dzīvot uz Rīgu. “Bija pāris dienu pirms Ziemassvētkiem, viena pati aizbraucu uz dzimto lauku māju, lai paņemtu vecos albumus, piemiņas lietas, kas palika no manas mātes,” stāsta Vija. “Kopš tēvs pārcēlās pie mums, māja bija tukša. No autobusa bridu pa piesnigušo ceļu uz mājām, bija jau vēls. Pie durvīm nevarēju atrast atslēgu, izmeklējos somiņā, kabatās — nekā! Ko lai iesāk nomalē tumšā un aukstā ziemas vakarā? Tiku iekšā pa logu, māja izsalusi, elektrība atslēgta. Sameklēju malku, iekūru plīti. Sēdēju pie krāsns un domāju, kā lai sagaida rītu. Māja veca, un, kā jau vecā ēkā, dzirdamas visādas skaņas — krakšķēšana, brīkšķēšana, vēja svilpšana. Grasījos vēlreiz caur neērto eju — logu — iet pēc malkas. Piepeši izdzirdēju klauvējienus, tie atskanēja no kāpņu, kas ved uz otro stāvu, puses. Klusi, monotoni. Saskaitīju piecpadsmit reižu. Un tad bija klusums, mājā apklusa arī visi ierastie trokšņi. Izgaisa pirmītējā baiļu sajūta, un, izdzirdot būkšķi blakusistabā, pat nesatrūkos. Paņēmu sveci un devos lūkot — tā bija melnraibā kaimiņu kaķene, manas mātes mīlule, ieraudzījusi gaismu un ielēkusi pa logu. Visu nakti ar kaķi klēpī nosēdēju pie krāsns. Rītā drošu un mierīgu sirdi devos mājās.”
Spēcīga
intuīcija
Kad pēc vairākiem gadiem saslima Vijas tēvs un ārsti noteica bezcerīgu diagnozi — leikēmija pēdējā stadijā, sieviete negribēja padoties un, meklējot alternatīvas ārstniecības iespējas, devās pie dziednieces. “Pret šādām lietām vienmēr esmu bijusi skeptiska, arī pie dziednieces, kuru man ieteica kolēģe un kuras mātei šī pati sieviete bija izārstējusi rozi, vērsos ar neticību,” stāsta Vija. “Pirmo reizi biju pie tāda cilvēka. Viņa pieņēma savā dzīvoklī daudzdzīvokļu ēkas trešajā stāvā. Nelielā istabā, tumšiem aizkariem aizklātiem logiem, pie galda, uz kura dega svece, mani sagaidīja pajauna sieviete. Aplūkojot tēva pēdējo fotogrāfiju, viņa neviesa nekādas cerības. Uz mani paskatījusies, noteica: “Jūs pati varētu izdarīt vairāk par mani.” Pēc tam, lai gan nejautāju, diezgan precīzi izstāstīja manu pagātni un izvairīgi ieskicēja nākotni. Pateica, ka līdz septiņdesmit gadu vecumam varu būt mierīga. Ieteica būt uzmanīgai uz ceļa, patiešām, man vairākkārt gadījies iekļūt avārijās.”
Pēc sarunas ar dziednieci Vija vairāk pievērsa uzmanību savai intuīcijai, priekšnojautām. “Tikai tad ievēroju, ka mana vīra mīļākais teiciens vienmēr bijis: tu esi vainīga, tu jau teici, ka tā būs,” smejas Vija. “Domāju, man ir ļoti attīstīta intuīcija.”
Patīk arī jaunbūves
Šobrīd Vija dzīvo un strādā Rīgā. Viņa mīt daudzdzīvokļu mājas ceturtajā stāvā, ēka būvēta deviņdesmitajos gados, un pēc visiem parametriem tai noteikti nevajadzētu šķist spokiem pievilcīgai, taču oktobrī notikušais liecina, ka tā gluži nav. “Bija parasta diena, parasts piektdienas vakars,” stāsta sieviete. “Vīrs devās gulēt agrāk, bet es vēl mazliet palasīju. Izslēdzu gaismu, taču īsti melnas tumsas mūsu dzīvoklī nekad nav — mēness vai laternas vienmēr dod nedaudz gaismas. Naktī pamodos no dīvainas sajūtas, it kā manī kāds cieši raudzītos. Atvēru acis un sastingu: lielajā klubkrēslā sēdēja sieviete un ļoti mierīgi, bet cieši un neatlaidīgi mani vēroja. Siluets bija gaišs, vāji vizošs. Vaibstus nevarēja saskatīt, taču mati, pleci, rokas — viss liecināja, ka tā ir sieviete. Tas ilga varbūt pāris sekunžu, iekliedzos, un siluets izgaisa. Pamodās vīrs, izstāstīju viņam notikušo.”
Vija teic, ka nejūt ne mazāko vēlēšanos šajos gadījumos iedziļināties, analizēt, noskaidrot. Arī dziednieces teikto, kas neiziet no prāta, par to, ka Vija pati var izdarīt daudz, viņa nevēlas pārbaudīt. “Kaut kur dziļi zemapziņā saprotu, ka šī dimensija, kurā dzīvojam, noteikti nav vienīgā,” domīgi noteic Vija. “Ir taču zināms, cik maz mēs, cilvēki, salīdzinot kaut vai ar dzīvniekiem, spējam redzēt un dzirdēt, cik mūsu maņas ir ierobežotas. Taču es nejūtu sevī vēlmi redzēt, dzirdēt, saprast kaut ko vairāk. Vismaz ne tajā dimensijā.” ◆
