Pēc 21. novembra “Staburagā” publicētā raksta “Kāzās piedzīvoju kaunu — viesiem nebija, ko ēst” uz redakciju bija atnākusi kāda sieviete no Aizkraukles, zvanīja arī pensionāre no Zalves. Abas kundzes šīgada jūlijā ir bijušas vienās citās kāzās, kurās galdus arī klāja kafejnīcas “Solo” darbinieces. “Mēs arī piedzīvojām ļoti lielu kaunu,” viņas stāsta.
Ap pulksten 22 galdi pustukši
“Kad lasīju rakstu, sākumā šķita — tas ir par kāzām, kurās es biju, jo tās arī notika viesu namā “Valteri” un jau ap pulksten 22 galdi bija pustukši, tomēr es biju citās kāzās. Viesiem vairs nebija, ko ēst, bet viņi bija atbraukuši no tālienes, arī no Rīgas un Madonas,” stāsta Vija no Aizkraukles (uzvārds redakcijai zināms). “Ēdiens bija garšīgs, taču kotletītes bija ļoti mazas, arī karbonādes gabaliņi, tāpat citi gaļas ēdieni, es mājās nekad tik mazus necepu. Otrajā dienā uz galdiem vairs nebija nekā.
Nākamajā dienā auksto zupu pasniedza plastmasas šķīvjos — kāzās taču jābūt solīdiem traukiem! “Solo” darbinieces nebija atbilstoši ģērbušās. Ir taču jāsaprot, ka viņām tā ir ikdiena, bet jaunajam pārim, viņu vecākiem, viesiem — lieli svētki, tādēļ vajag uzposties. Kāzu mielastā piedalījās vairāk nekā 70 cilvēku, un par katru bija jāmaksā 12 latu. Čeku neiedeva. Kāpēc gan tas būtu jāprasa? Jebkurā veikalā un citur tas ir jāizsniedz bez prasīšanas.”
Pretenzijas tomēr
ir bijušas
“Man bija žēl kāzu rīkotāju ģimenes — viņi nav mani radi, bet tuvi draugi un ļoti pārdzīvoja, ka galdi ir tukši, viesiem nav, ko ēst. Pēc kāzām aizgāju pie Ināras Čeičas uz kafejnīcu “Solo” un viņai visu to pateicu, es biju ļoti dusmīga un sarūgtināta,” stāsta Vija. “Sākumā viņa bija augstprātīga. Prasīja, kāpēc ar pretenzijām nenāk jaunais pāris, kāzu rīkotāji? Bet viņi dzīvo tālu — Mazzalvē. Solīju ar antireklāmu iet uz “Staburagu”, tad kafejnīcas vadītāja kļuva piekāpīgāka, sacīja, ka varbūt atdošot daļu naudas, atvainojās, ka tā iznācis. Toreiz nodomāju — laikam tā gadījās, turpmāk labosies un tādu gadījumu vairs nebūs. Taču naudu kāzu rīkotājiem neatdeva. Rakstā viņa saka, ka septiņu gadu laikā nav bijis nevienas pretenzijas — tie ir meli. Es taču biju aizgājusi ar pretenzijām! Paldies kāzu rīkotājiem no Kokneses, kuri uzdrošinājās par “Solo” pateikt patiesību! Un gan jau vēl ir bijis kāds neapmierinātais, ja jau viss tāpat turpinās. Tikai maz ir tādu cilvēku, kuri par to stāsta publiski, iespējams, tādēļ, ka pēc kāzām jau vairs neko nevar mainīt un daudzi arī negrib kašķēties. Teikto es varu apliecināt arī tiesā, ja vajadzētu. Rēzeknē biju bērēs, kur par pieciem latiem saklāja tādu galdu, ka pietiktu līdz rītam. Kad bēru viesi gāja projām, viņiem vēl iedeva mielastu līdzi.”
Nākamajā rītā meklē kafejnīcu
“Manu vārdu, lūdzu, nerakstiet, bet, ja vajadzēs, es iešu liecināt kaut tiesā,” stāsta pensionāre no Zalves pagasta, kura ar Viju jūlijā bija vienās un tajās pašās kāzās. Arī viņas uzvārds redakcijai ir zināms. “Man ir vairāk nekā 70 gadu, nepazīstu ne “Solo” darbinieces, ne vadītāju, un man arī nav nekāda naida un negribu to kurināt, bet tas, kas par “Solo” galdu klāšanu kāzās teikts rakstā, ir patiesība. Viss bija garšīgs, taču līdz pulksten 22 galdi bija tikpat kā tukši, ja nu vēl bija palikusi maize un kādi salāti. Kāzas rīkoja man tuvi draugi, jauki, sirsnīgi cilvēki, un man viņu bija ļoti žēl, viņu pārdzīvojumus uztvēru kā savus personiskos — samaksāt 12 latu par cilvēku un piedzīvot tādu kaunu, ka viesiem nav, ko ēst! Arī viņi vēlējās, lai galds būtu bagātīgi klāts. Viesu vidū bija arī daudz jaunu cilvēku, studentu, un nākamajā rītā viņi Aizkrauklē meklēja kafejnīcu, kur paēst. Čeku neiedeva. Aprakstītais “Staburagā” liecina — viss atkārtojas. Esmu bijusi 12 kāzās, bet šīs manā dzīvē bija pirmās, ceru, arī pēdējās, kāzas, kurās piedzīvoju tik lielu rūgtumu un kaunu. Ļoti labi, ka beidzot ir pateikta patiesība — varbūt “Solo” savā darbībā ko mainīs.” ◆
