Gluži kā pēkšņi krusas graudi uz galvas, mirklī saveidojusies virpuļvētra vai ilgi nācis un beidzot sagaidīts negaisa mākonis, kas atstāj vietu samirkušu un salauztu. Šādiem vārdiem varētu raksturot jēdzienu “krīze”, ko iespējams piedzīvot jebkurā dzīves jomā. Psihoterapeite Inga Birkmane šo situāciju sauc par lūzuma punktu, kad “jāņem palīgā sen vai vispār nelietoti resursi un instrumenti, ko ikdienā parasti neizmantojam, lai tiktu no tā ārā”.
Nevaram tikai
ieelpot
“Dažādas krīzes dzīvē piedzīvojam pilnīgi visi neatkarīgi no dzimuma, vecuma, tautības vai materiālās situācijas. Krīze ir kustības rezultāts, un kustas viss, kas ir dzīvs. Tādējādi jebkurā gadījumā nonāksim kādā punktā, kad iepriekšējie resursi vairs nestrādā,” spriež psihoterapeite, aicinot ielūkoties dabā, kur kustības amplitūda parasti ir uz augšu un leju, priekšu un sāniem. Piemēram, kā gaismas vai skaņas vilnim. “Principā viss kustas uz priekšu, taču ne pa taisni, bet drīzāk kā pa spirāli. Kas iet uz priekšu, kaut kādā brīdī atslābst un virzās atpakaļ. Līdzīgi kā ar elpošanu. Mēs nevaram visu laiku tikai ieelpot. Kad plaušas ir pārāk pilnas, saproti — ja vēlreiz ieelposi, pārsprāgsi. Tas arī ir šis lūzumpunkts,” krīzes veidošanās gaitu raksturo I. Birkmane. Vēl to varētu salīdzināt ar naudasmaciņu, no kura nemitīgi tiek izņemta nauda. Neatliekot vietā, drīz vien tas būs tukšs. “Mums nepatīk pieredzēt krīzes situācijas ne tikai tāpēc, ka tās ir smagas un piedzīvojam emocijas, kādas ikdienā nesastopam, bet arī tādēļ, ka būs jāpiepūlas, lai tiktu no tām ārā,” piebilst Inga.
Četrdesmitgadnieki kā augusta vidū
Vienas no visbiežākajām ir tā saucamās vecumposmu krīzes, kas skaidri demonstrē, ka ar ierastajiem paņēmieniem vairs neko nevar atrisināt. Piemēram, līdz šim mazulim atlika tikai pačīkstēt un paraudāt, lai vecāki izpildītu visas viņa prasības. Taču pēkšņi viņi savam bērnam liek paciesties un gaidīt un pat uzbrēc, ja viņš turpina čīkstēt. Zināma arī septiņgadnieku un pusaudžu, kā arī tā saucamā četrdesmitgadnieku krīze.
“Ja cilvēka dzīvi salīdzinām ar gada ritumu, 40 ir kā augusta vidus — vēl vasara, bet jau skaidrs, uz ko viss virzās. Cilvēks ir atradis savu vietu un labi iestrādājies, piedzimuši bērni. Tas nozīmē, ka “pa lielam” nekā jauna dzīvē vairs nebūs. Pagājusi jaunība, kad šķiet, ka nu tik būs — veiksmīga karjera, princis baltā zirgā, bērni. Taču ap 40 gadiem viņi jau ir skolā un izrāda pirmās neatkarības pazīmes. Gribam vēl kādu “jaunas filmas” sākumu, un daudzi to arī sāk. Tā gan ir citā kvalitātē, jo vairs nav tā entuziasma, spēka un vēlēšanās, piemēram, iznēsāt un dzemdēt vēl kādu bērniņu,” skaidro psihoterapeite. Viņa teic, ka tas ir tikai mīts, ka četrdesmitgadnieku krīze skar galvenokārt vīriešus. Vienkārši viņiem parasti ir lielākas iespējas. “Vīrietim ir ļoti svarīgi justies pietiekami spēcīgam, arī jaunam, gudram, apķērīgam, veiklam un izmanīgam, bet ap 40 gadu vecumu viņš sāk nedaudz pagurt. Tāpēc atrod jaunu meiteni, kas vīrieti kustina laukā no šī “augusta miega” un rada ilūziju par vēl vienu iespēju,” tēlo
I. Birkmane.
Tā ir jāpiedzīvo
un ‘‘jākustina”
Personības krīzi cilvēki ļoti bieži piedzīvo arī darbā. “Agrāk runāja par septiņiem gadiem, kad cilvēks ir sevi izsmēlis un vēlas atrast ko jaunu. Patlaban tas notiek aizvien ātrāk. Pasaule skrien ātri. Informācija ir tik ļoti plaša, ka, izdarot kļūdu, tās sekas jūtamas uzreiz. Daudzi vairs netiek galā ar laikmeta prasībām būt mūsdienīgiem, nemitīgi radošiem, ar lielām ambīcijām un definētiem mērķiem. Tas rada personības krīzi, jo cilvēkam ir savi limiti un robežas. Nevar visu laiku radīt,” norāda psihoterapeite.
Viņa piebilst, ka krīzē var iegrūst jebkādas izmaiņas ierastajā gaitā, nemaz nerunājot par darba zaudējumu, draugu nodevību, tuvu cilvēku aiziešanu un citām nelaimēm. Tad svarīgi saprast, ko šajā situācijā iesākt. “Pirmkārt, krīzē ir jāiet iekšā. Mēs gan gribam uzreiz tikt no tās ārā, taču to var panākt, tikai izejot cauri. Tāpēc krīze ir jāpiedzīvo. Ja tā izraisījusi dažādas veselības problēmas, piemēram, sirdsklauves vai miega traucējumus, jāpievērš uzmanība veselībai — jāguļ, jāatpūšas. Šajā situācijā laika faktors ir ļoti būtisks. Svarīgi uzreiz neko nesākt, neķerties klāt nekam jaunam, neatriebties, bet nogaidīt un pārdomāt. Aprunāties ar draugiem, tuviniekiem vai profesionāļiem un tikai tad sākt aktīvi rīkoties, jo krīze ir “jākustina”, lai no tās tiktu laukā. Jāiet runāt ar tiem, kas, jūsuprāt, izraisījuši krīzi, jāmeklē risinājumi, izeja. Jākustas arī tīri fiziski — jāskrien, jāvingro,” iesaka I. Birkmane. Viņa brīdina, ka krīze var arī ievilkties, ko veicina pretošanās notiekošajam, pārāk liela čīkstēšana, sūdzēšanās un vainīgo meklēšana. ◆
