“Lieliska kolēģe un labs draugs,” par jubilāri Diānu Markus saka viņas darbabiedrs Aigars Maškovs. “Lai cik nopietnām sejām cilvēki nāktu pie Diānas kārtot formalitātes, vienmēr no kabineta iznāk smaidīgi.”
Vārdu “nošpiko”
Rīgā dzimusi, bet ir īstena aizkraukliete — 45 gadus dzīvo Aizkrauklē un pagastā. Vārdu viņas māte noklausījusies dzemdību nama palātā — kāda jauna ebrejiete cerējusi uz meitiņu un jau izvēlējusies vārdu Diāna, taču piedzimis puika. Tad nu Diānas mamma, kurai vārds ļoti iepaticies, jo tajā laikā Latvijā nebija īpaši izplatīts, seno romiešu medību dievietes vārdu deva vienīgajai meitai. Tagad gan Latvijā ir ap 9000 Diānu.
“Nebija “blīkšķa”, klusi un mierīgi atzīmējām,” jautāta, kā svinēta pusapaļā jubileja, atteic Diāna. “Kad apritēja 40 gadu, tad gan — noīrējām telpas viesu namā, sanāca ciemiņi. Šoreiz tā negribēju, tikai vistuvāko vidū.”
Diāna ieguvusi divas augstākās izglītības — beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, vēlāk Policijas akadēmiju. Strādājusi mežniecībā, desmit gadu bijusi kriminālizmeklētāja, pēdējos septiņus gadus ir Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Kārtības policijas biroja Prevencijas nodaļas Atļauju sistēmu grupas inspektore.
Nedrīkst visu laist sevī
Vai darbs policijā nav pārāk grūts? Diāna teic, ka policijā strādā daudz sieviešu un darbs tiešām nav viegls, taču kurš darbs tāds ir? Īpaši tas, kur ir liela atbildība par cilvēku. Pēc desmit gadu darba kriminālizmeklēšanā nosirmojusi. “Mana pirmā lieta bija briesmīga — Bušmeistares zirgu lieta. Tikko biju sākusi strādāt, aizbraucu uz, kā to dēvēju, zirgu koncentrācijas nometni un biju šokā,” atceras aizkraukliete. “Nedrīkst visu laist sevī, tad ir ļoti grūti strādāt.”
Pēdējos septiņus gadus darbs ir emocionāli daudz vieglāks — reģistrēt medību ieroču atļaujas.
Kādreiz, vēl mežniecībā strādājot, iznācis piedalīties dzinējmedībās, nav šāvusi, bet gājusi dzinēju rindās. Medības nekļuva par vaļasprieku, nevarētu arī izšaut, un galvenais — kāpēc vispār to darīt? Darbā šad tad gadoties — cienījama vecuma mednieks atnes savu plinti iznīcināšanai. “Prasu viņam — kā tad tā? Vai tad vairs nemedīsiet?” Atbild: nevarot izšaut. Sēž medību tornī, redz stirnu buku lēcienā, tik skaists un graciozs, nu kā tādu šausi?” stāsta Diāna.
Diāna strādā arī Policijas koledžā Rīgā par šaušanas instruktori un tagad saka: “Esmu ar ieroci “uz tu”. Citam nevar mācīt, kā šaut, ja pats nespēj. Tikai regulāri trenējoties, var trāpīt desmitniekā, un tas attiecas uz jebko, ko cilvēks savā dzīvē dara. Daudz var paveikt, ja to dara regulāri, izpētot kļūdas un tās labojot.
Kalni sirdī
“Nekad nedomāju, ka strādāšu policijā,” viņa smejas. Tomēr tieši tā notika. Lai gan pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātes beigšanas gandrīz divus gadus nostrādāja Skrīveru mežniecībā, taču darbs nesaistīja. Daba gan. Studijas Meža fakultātē Diānai atklāja aizraušanos visam mūžam — kalnus. “Mūsu kursa vecākais, tagadējais Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Jānis Strautnieks bija liels kalnu tūrisma entuziasts, viss kurss izbraukājām plašo Savienību, bijām tādos kalnos, kur cilvēki nedēļām nerādījās,” atceras jubilāre. “Skarbi — 30 kilogramu mugursoma plecos, apģērbu žāvējām pie ugunskura, dzīvojām teltīs. Kad pārrados mājās, mamma manā “nomūrētajā” sejā pazina tikai spīdošās acis. Labprāt aizbrauktu turp vēlreiz. Esmu bijusi arī Eiropas kalnos — Tatros, Alpos, bet tikai kā tūriste.”
Galopā pa Eiropu
Ceļošana ir Diānas un viņas vīra Egila vaļasprieks, īpaši saista sakrālais tūrisms. “Ar Pļaviņu katoļu draudzi “izmalām” visu Eiropu, tas bija traks brauciens, tādā galopā pa Eiropu, bet ir, ko atcerēties,” teic aizkraukliete. “Kopš 2006. gada, kad pievērsos pareizticībai, esam izbraukājuši Krieviju.”
Nesen vīrs atgriezies no kāda ļoti īpaša ceļojuma, kuram sieva virtuāli sekojusi līdzi kartē. Viens no interesantākajiem maršruta punktiem bija Afona Grieķijas pussalā, kur darbojas 20 vīriešu klosteru. Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur sievietes vispār netiek ielaistas jau aptuveni pusotru tūkstoti gadu.
Lai gan ceļošana ir sirdslieta, tomēr šis laiks esot “māju periods”, kad gribas mierīgi padomāt, būt kopā ar vistuvākajiem.
Cita
dimensija
“Nesaprotu, kur paliek laiks,” domīgi teic jubilāre. “Tā gan mūsdienās pietrūkst daudziem. Ja pietiktu laika, tad man būtu tik daudz vēlmju, ko īstenot.” Diānas tēvs ir ļoti muzikāls, savulaik spēlēja vijoli, klavieres, akordeonu, vecvecāki — mandolīnu, no viņiem pārmantota mūzikas mīlestība. Pamēģinājusi dziedāt laicīgajā korī, Diāna tomēr izvēlējusies baznīcas kolektīvu. Viņa teic, ka dziedāt reliģiskās dziesmas, īpaši pareizticīgo repertuāru, esot daudz sarežģītāk. Šobrīd Diāna paspēj dziedāt koros Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Aizkrauklē un Krapē. “Tā ir cita dimensija, līdzīgi kā tiem cilvēkiem, kuri piedalās Dziesmu un deju svētkos, runā par fantastiskajām izjūtām, man šī paralēlā dimensija ir baznīcas koris, reliģija.” ◆
