Aizkraukliete Ilze Kukule apmēram gadu ir Aizkraukles medicīnas centra laboratorijas vadītāja: “Atzīstu, ka esmu nelabojama darbaholiķe, jo nekam citam, izņemot darbu, īsti neatliek laika,” jautāta par vaļaspriekiem, teic aizkraukliete. Sarunas laikā domāju: ja visiem izdotos darīt pašam tīkamu darbu un par to varētu stāstīt ar tik lielu aizrautību, pacilātību un interesi kā Ilze, mēs visi būtu laimīgāki un draudzīgāki.
Visdraudzīgākais kolektīvs
— Kāpēc izvēlējāties dzīvi saistīt ar medicīnu?
— To zināju jau agrā bērnībā, vēlējos kļūt par feldšeri. Kad abas ar draudzeni devāmies iestāties Rīgas Paula Stradiņa 2. medicīnas skolā, mums paziņoja, ka uz feldšeriem vietu vairs nav, bet dokumentus varam iesniegt feldšera — laboranta specialitātē. Bez lielas domāšanas to arī darījām. Mācoties otrajā kursā, man pateica, ka pēc skolas beigšanas būs darbs Aizkraukles slimnīcā, tā bija arī motivācija mācīties pēc iespējas labāk. 1994. gadā beidzu skolu un atgriezos Aizkrauklē, kur bakterioloģiskajā laboratorijā nostrādāju 13 gadu.
— Ko darījāt, kad to likvidēja?
— Man tas bija milzīgs trieciens. Paliekot bez darba, domāju: es taču neko citu, izņemot laborantes darbu, neprotu! Beidzu kursus un kādu laiku pastrādāju daudznozaru kompānijā “Daugava” par kvalitātes daļas vadītāju. Paralēli ieguvu masieres sertifikātu un sāku strādāt šajā jomā. 2008. gadā man piedāvāja darbu Aizkraukles medicīnas centra laboratorijā, un aptuveni gadu esmu arī laboratorijas vadītāja.
— Esat stingra vadītāja?
— Necenšos būt stingra priekšniece, esmu draugs. Manuprāt, lai kolektīvā valdītu saskaņa un varētu produktīvi strādāt, galvenais ir labi saprasties. Esam ļoti draudzīgs kolektīvs, man liekas, ka visdraudzīgākais no lielās medicīnas centra saimes. Ja vienai kolēģei kas gadās, pārējās palīdz un atbalsta. Nav tāda darba, ko es kā vadītāja nedarītu: ja vajag, ņemu lupatu un slauku putekļus, man tas nesagādā grūtības. Laboratorijā esam septiņas, visas kolēģes te strādā vairāk kā divdesmit gadu, daudz ilgāk nekā es.
Klienti lielākoties laucinieki
— Kāda ir laborantes darba specifika?
— Šajā profesijā precizitāte noteikti ir pirmajā vietā. Pret savu darbu jāizturas ļoti nopietni, mūsdienās svarīgs arī ātrums. Darba daudz, daudz arī jāpaspēj, bet tajā pašā laikā tas jāizdara precīzi un kvalitatīvi.
— Kā moderno tehnoloģiju attīstība ietekmējusi darbu laboratorijā?
— Salīdzinot ar to laiku, kad beidzu skolu, šodien liekas neticami, kā tolaik veicām analīzes, kā precīzi kaut ko noteicām, jo nebija nekādu palīglīdzekļu. Iepilinājām šķidrumu un vērojām, kā mainās krāsa. Tagad to visu dara aparāti, analīžu rezultāti vairs nav atkarīgi tikai no tā, ko saodis, saskatījis un ieraudzījis laborants. Pēdējo piecu gadu laikā modernizēta aparatūra, strādāt ir daudz vieglāk. Agrāk vienlaikus varēja veikt tikai vienu analīzi, tagad — kaut 50. Ieliekam aparātā, norādām, kas jādara, un aparāts darbojas.
— Tas nozīmē, ka arī analīžu rezultātu precizitāte ir krietni lielāka?
— Uzticamies aparātiem, bet tas nenozīmē, ka paļaujamies tikai uz tiem. Katru dienu tos pārbaudām, bet cilvēks šajā procesā tomēr joprojām ir galvenais — kontrolējam tehniku, pārliecināmies, vai viss atbilst prasībām. Vairs nav tā, ka tikai laborants atbild par savu darbu, bet cilvēciskais faktors un kļūdu iespējamība ir vienmēr.
— Kas izmanto laboratorijas pakalpojumus?
— Lielākoties Aizkraukles reģiona iedzīvotāji, īpaši lauku cilvēki, ir arī pacienti no Rīgas, Ogres, Jēkabpils. Mums ir izbraukuma dienas, kad analīzes ved arī no tālākām vietām, piemēram, Valles un Neretas. Mazās laboratorijas, kas darbojās kādreizējās poliklīnikās, piemēram, Neretā, jau vairākus gadus ir slēgtas. Domāju, šis pakalpojums uz vietas vairs nav vajadzīgs. Lai uzturētu nelielu laboratoriju atbilstoši prasībām, vajag diezgan daudz līdzekļu, tāpēc tur veiktās analīzes izmaksātu krietni dārgāk nekā tagad. Cilvēki to nevarētu atļauties.
Pirmajā vietā cilvēks, pēc tam alga
— Vai laborantes darbs ir vienīgā profesija, kurā varat sevi iedomāties?
— Noteikti. Esmu priecīga, ka varu darīt to, kas man patīk, ko es protu, un par to vēl saņemt naudu. Ja darbs ir piecu minūšu brauciena attālumā no mājām, ne par ko labāku nevaru pat sapņot.
— Mediķi pieprasa lielāku atalgojumu. Ko par to domājat?
— Man šajā jautājumā ir pretēja nostāja. Skolotāji, mediķi, policisti, glābēji, manuprāt, nedrīkstētu draudēt ar streikošanu un nestrādāšanu mazā atalgojuma dēļ. Šīm profesijām jābūt pāri materiālajām lietām, tās ir daudz vairāk nekā tikai algots darbs. Tā ir misija, ko esam uzņēmušies sabiedrības labā. Mediķi dod zvērestu, un tā tam arī jābūt — svarīgākais ir cilvēks, nevis alga. Protams, skumji, ka mūsu darbu pienācīgi nenovērtē, bet tā varētu teikt jebkuras profesijas pārstāvis, jo gribētos, lai maksā vairāk. Kamēr mums ir rokas, kājas un galva, vienmēr var kaut ko izdomāt, vienmēr ir iespēja papildus nopelnīt.
Maksā pēc padarītā
— Neesat čīkstētāja un vienmēr paļaujaties uz sevi?
— Stājoties medicīnas skolā, neatceros, ka būtu domājusi par atalgojumu, par to nedomāja neviena kursabiedrene. Domājām par to, kā pēc iespējas labāk apgūt profesiju, lai vēlāk kvalitatīvi veiktu savu darbu. Iespējams, laboratorijā ar atalgojuma problēmu saskaramies mazāk nekā, piemēram, ģimenes ārsti vai medicīnas māsas. Laboratorijā maksā pēc padarītā, tāpēc vienmēr kolēģēm saku: jo čaklāk strādāsim, jo vairāk nopelnīsim, viss atkarīgs no pašām. Protams, par vienu analīzi maksā niecīgu summu — vien pāris santīmu, bet mēneša laikā nauda sakrājas. Jāparaugās uz visu no otras puses — ja ir iespēja darīt tīkamu darbu, strādāt jaukā kolektīvā, nav jātērē nauda ceļa izdevumiem, turklāt darba stundas arī nav bezgalīgas, varbūt par to jāpriecājas, nevis jāčīkst? Reizēm man liekas, ka daļa sabiedrības čīkst čīkstēšanas pēc, jo tā ir vienkāršāk.
Prom neaizvilinātu
— Kas jūs saista Aizkrauklē?
— Aizkrauklē ir mana ģimene. Man ļoti svarīga ir apziņa, ka viens no otra esam pāris minūšu attālumā. Katru gadu mums ir kartupeļu stādīšanas un rakšanas talkas pie vecākiem — tā ir svēta lieta, kad pārējie darbi jāatliek. Nevaru iedomāties, kam jānotiek, lai mani aizvilinātu prom no Aizkraukles. Esmu strādājusi Rīgā, Ogrē, bet te tik un tā ir vislabāk. Man patīk šī vieta. Šonedēļ Aizkraukles novada kultūras namā notikušajā izrādē “Lāčplēsis” sacīja, ka “Aizkraukle tāda kraukļa ligzda vien ir”. Kura vieta gan ir bez melniem plankumiem, kurš cilvēks bez melnumiņiem? Ja meklē, slikto var atrast katrā vietā, katrā cilvēkā.
— Kā atpūšaties pēc darba nedēļas?
— Mani vecāki dzīvo Daugavas senlejā, tur gūstu mieru, klusumu, kas man vajadzīgs pēc darba. Katru nedēļu eju pirtī, tā ir mana svētnīca, kur atbrīvojos no drūmajām domām, emocijām, atjaunoju enerģiju. Patīk atpūsties pie ūdens, smejos, ka Aizkrauklē ir viss, trūkst tikai jūras, pie kuras cenšos vairākas reizes gadā aizbraukt.
Vēlētos visu laiku pavadīt mājās
— Ko vēlētos pagūt, ja būtu vairāk laika?
— Pēc horoskopa esmu Vēzis, un šajā zīmē dzimušie raksturoti kā izteikti mājas cilvēki. Laikam tāpēc es par to tik daudz domāju — ja man nebūtu darba, ja nebūtu nekur jāskrien, vienīgais, ko vēlētos, visu laiku pavadīt mājās, ar ģimeni, kam šobrīd atliek pavisam maz laika. Tā ir iznācis, ka mājās esmu pavadījusi tikai nedaudz vairāk par gadu, kamēr meita bija maza, tagad viņai jau 17, un es apzinos, ka visvairāk laika esmu atņēmusi viņai. Darba vienmēr bijis tik daudz, ka reizēm mājās atgriezos, kad viņa jau bija aizmigusi, reizēm rītos palika guļam. Ļoti gribas meitai kaut kā atdarīt šo laiku, ceru, ka to varēšu izdarīt, auklējot mazbērnus.
— Šonedēļ jau pirmā Advente, ko šis laiks jums nozīmē?
— Ieraugot Aizkraukles pilsētas centrālajā laukumā Ziemassvētku egli, domāju — vai tiešām gads tik ātri paskrējis? Advente man ir Ziemassvētku gaidīšanas un pārdomu laiks, abas ar meitu cenšamies Adventes vainagu gatavot pašas, tradicionāli no egles zariem. Aizvadītais gads bija atklāsmes gads, nejauši radās iespēja izvērtēt, kurš ir kurš. Sakārtojās un mainījās daudzas lietas, tāpēc nākamais gads noteikti būs vēl labāks par aizejošo. Ar prieku gaidu arī vēl vienu svarīgu aizejošā gada notikumu — slimnīcas 50. jubilejas balli, kam jau esmu sākusi gatavoties. ◆
