Ir zalvieši, kuri skeptiski skatās nākotnē, jo cilvēku te tikpat kā nebūs. Pretējās domās ir Inta Butāne, kurai pieder piemājas saimniecības “Pūpoli”.
Uz tādām stiprām un dzīvesgudrām sievām balstās Latvijas lauki. “Man pietiek ar to, kas ir, vairāk nevajag,” saka Inta, stāstot par sevi, ģimeni un dzīvi Zalvē. Vai neskan lepni? Četru istabu dzīvoklis pašai, tāds pats meitas ģimenei, liellopu ganāmpulks, ap desmit apsaimniekojamo kūtiņu. Saimniecība padara vieglāku dzīvi arī znotam Jānim. Kādreizējais “Liepājas metalurga” strādnieks, kā vairums šajā uzņēmumā strādājošo, palicis bez darba un no Liepājas atgriezies dzimtajā pusē, tagad aprūpē daļu no gaļas liellopu ganāmpulka.
Apkārtējie palīdz
un nopelna
“Pūpoli” ir viena no daudzdzīvokļu mājām Zalves centrā. Joprojām apdzīvota, bet līdzās esošo māju iedzīvotāji, līdzīgi kā citviet, ēkas pametuši. Dzīvot vieniem starp vairākiem desmitiem tukšu dzīvokļu ir gan bailīgi, gan neizdevīgi. “Pūpolu” vārds dots arī Intas Butānes piemājas saimniecībai. Tajā bijušas arī slaucamās govis, bet slaukt pamazām kļuvis pārāk grūti, un pirms četriem gadiem pieņemts lēmums mainīt saimniecības darbības virzienu.
Govīm un teļiem gana vietas kolhoza laikā netālu uzceltajās kūtiņās. Par tām vietējie agrāk esot vai kāvušies, tagad kaut pakaļ met — nevienam nevajag. Dažās ierīkots malkas šķūnītis, citās tur kazas, cūkas, vistas un zosis. Ikdienu būtiski atvieglo tām pieslēgtais ūdensvads.
Intas Butānes saimniecība gan nevar lepoties ar lepnu tehniku. Tīri labi varot iztikt, pērkot pakalpojumus no malas. Tā šovasar brigāde no Skrīveriem jau 7. jūnijā sagatavojusi ap simt skābbarības ruļļu. Jā, bija jāmaksā paprāva summa, bet, rēķinot katru latu, rūpīgi izsverot ienākumus un izdevumus, dzīvot varot tīri labi. Ja vajag uzart dārzu, kultivēt, vagas sadzīt, Staņislavs no Vērtūžiem atbrauks pēc pirmā zvana, bet ar smago tehniku — no lauka atvest un kaudzē sakraut skābsiena un siena ruļļus — izpalīdz Smirnovi. “Izdzīvot var, uzdzīvot gan ne,” atzīst saimniece.
Bez Eiropas naudas neiztikt
“Pūpolu” saimniece agrāk bijusi gan grāmatvede — ekonomiste, gan zootehniķe, iecirkņa brigadiere kolhozā “Ļeņina ceļš”. 1985. gadā kolhozā “Nākotnes kalējs” Zalvē iecelta par partijas sekretāri, bet līdz pat 1993. gadam, kad kolhozu sistēma sabruka, bijusi gan dispečere, gan zootehniķe. Iepriekšējo gadu pieredze tagad lieti noder, strādājot tikai sev. Tā pamazām atrasts labākais liellopu realizācijas veids — mazzalvieša Kaspara Ādama rīkotajās liellopu izsolēs. “Nekādu problēmu, paši atbrauc, aizved, mums ne par ko nav jāuztraucas,” stāsta zalviete. Tikai pozitīva pieredze esot bijusi arī pirms šīs sadarbības ar citiem liellopu uzpircējiem.
Nesūdzas viņa arī par zemes trūkumu. Par laimi, privatizēti un nav pārdoti vairāk kā 20 hektāru pašu zemes, ap 10 hektāru katru gadu nomā, un ar to pietiek, lai lopus ganītu un barību sagatavotu. Iespējams, pie šī jautājuma būs jāatgriežas tuvākajā nākotnē, jo plānots lopu skaitu būtiski palielināt — līdz 20 govīm. Tad arī ienākumi būtu daudz stabilāki, garantēts iztikas avots meitas ģimenei. “Citas darbavietas te nebūs, uz to nav ko cerēt,” atzīst Inta.
Cerot uz nākamā gada valsts programmu mazo saimniecību atbalstam — 2 tūkstošiem eiro. Iepriekšējos gados arī 700 latu gadā lielais valsts atbalsts bija būtisks — iegādāts piena dzesētājs un slaucamās govis. Ja saņemtu iecerēto atbalstu, vispirms pirktu šķirnes lopus un barības galdus. Tīršķirnes Šarolē un Limousine nozīmētu smagākus teļus, attiecīgi arī lielākus ienākumus. Tomēr bez Eiropas piešķirtajiem platību maksājumiem un subsīdijām par zīdītājgovīm iztikt gan būtu grūti, tāpēc jāpriecājas, ka tie katru gadu pieaugs.
No Zalves līdz Rīgai —
bez problēmām
Citviet ģimenes pārceļas no pilsētas uz laukiem. Vai arī Zalves pusē varētu sagaidīt šādas pārmaiņas? Zalve būtu laba vieta dzīvošanai, un Inta nosauc vairākus iemeslus. Pirmkārt, labi organizētā satiksme. Ja vien ir nepieciešamība, ar autobusu var nokļūt gan Neretā, gan Jēkabpilī, Aizkrauklē un Rīgā. Brīvas zemes apkārtnē gan nav, bet sākt no nulles bez savas zemes — bezcerīgi.
Savukārt Inta pati uz viensētu nevēlas pārcelties. Tieši šāds modelis — daudzdzīvokļu māja, ikdiena cilvēkiem līdzās — ir vispieņemamākais. “Man ne tik ļoti ar cilvēkiem vajag kontaktēties, cik nepieciešams viņus redzēt, just līdzās. Baidos no vientulības,” teic zalviete. ◆
