Arī Aizkraukles lielveikalā “Maxima” Gaismas ielā 22 šajās dienās veikalam raksturīgā kņada, steiga un sarunas rit pieklusināti. Kasieru citkārt dzīvespriecīgais sveiciens katram pircējam ir teju saklausāms, bet aiz ikdienas ierastajām kustībām, pieklājīgās pircēju apkalpošanas tik un tā nevar noslēpt sāpes un izmisumu — kā dzīvot un strādāt tālāk?
Līdzi jūt visi
Vakar bija trešā — pēdējā — sēru diena, kas izsludinātas Latvijā. Pēdējās dienās sāpes ir mijušās ar cerībām atrast vēl kādu Zolitūdes lielveikala “Maxima” traģēdijā izdzīvojušo un noskaidrot vainīgos. Policija nenogurstoši vāc pierādījumus, meklē iespējamos būvniecības pārkāpumus, apzina atbildīgos speciālistus, amatpersonas un uzņēmumus, bet iesaistīto “ķēdīte” tikai kļūst arvien garāka. Līdzjūtību Latvijai izteikuši daudzu valstu pārstāvji, citi piedāvā savu atbalstu, palīdzību.
Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, izsakot līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem, cietušajiem un visai tautai, sacīja: “Tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība. Tā ir mūsu pašu ilgi krātā nelaime, kas realizējusies ar tik šausmīgām sekām.”
Pie abiem lielveikaliem “Maxima” Aizkrauklē gan nedēļas nogalē, gan vakar cilvēki iededza svecītes un bojāgājušos pieminēja ar ziediem, svecītes mirušo piemiņai deg arī Aizkraukles pilsētas centrālajā laukumā.
Klusuma brīdis ir grūts
Aizkraukles lielveikala “Maxima” vadītāja Oļesja Jefremenko teic, ka tā ir traģēdija visiem. No komentāriem par to, kā rit darbs Aizkraukles lielveikalā un vai vadība ir devusi kādas norādes turpmākajai rīcībai, viņa atturas. Esmu lielveikalā neilgi pirms pulksten 10, kad veikala vadītāja aicina darbiniekus un pircējus uz klusuma brīdi. Dažas minūtes klusuma lielveikalā ir tik neierastas, cilvēki valda emocijas, īpaši grūti tas ir pārdevējām, kurām jānotrauc asaras, jo jāturpina darbs.
Smagi ir visam veikala kolektīvam — jāpārvar bailes, izmisums, lai turpinātu apkalpot pircējus kasē, smaidītu brīdī, kad tas nav iespējams. Skumji priecīga ir apziņa, ka spējam just līdzi, un citu bēda ir arī mūsu bēda. Mums visiem sāp — par savējiem, par svešiem. Vai tiešām jānotiek kaut kam tādam, lai ikdienas steigā apstātos un saprastu — esam vienoti, kaut tik smagā brīdī.
Arī pašu
atbildība
Kāds “Staburaga” lasītājs dalījās piedzīvotajā šajā pašā Aizkraukles lielveikalā pirms apmēram diviem gadiem: “Piebraucot pie lielveikala, dzirdēju, ka skan trauksmes sirēna, bet nolēmu ieiet un apskatīties, kas notiek. Dodoties iekšā, ieraudzīju, ka apgaismojums raustās, dažās vietās ir izdzisis. Pie kasēm stāvēja apsargs un, pavērsis abu roku īkšķus uz augšu, pircējiem rādīja, ka viss ir kārtībā. Piegāju un jautāju, kas notiek? Vairāk par to, ka viss ir kārtībā un tehnisko kļūmi tūlīt novērsīs, nesaņēmu. Viņš aicināja pircējus iekšā, visi nāca, ņēma iepirkumu groziņus, ignorējot to, kas notiek. Pāris cilvēku uzrunāju pie veikala ieejas un aicināju neiet iekšā, bet doties prom, par mani tikai pasmīnēja. Tā ir arī mūsu pašu atbildība, kā rīkojamies šādās situācijās. Es pagriezos un aizgāju.”
Šobrīd svarīgākais, lai par notikušo kāds uzņemtos atbildību. Tas ir vajadzīgs ne tikai tiem 54 cilvēkiem, kuri ir gājuši bojā, viņu tuviniekiem, cietušajiem, bet arī mums, visiem pārējiem. Mums ir jāpieprasa vainīgo atklāšana un sodīšana, un šoreiz mēs nedrīkstam piekāpties. ◆
