Vispirms gribu izteikt dziļu līdzjūtību bojāgājušo tuviniekiem, kuri šajās dienās sēro par Zolitūdes lielveikalā notikušās traģēdijas upuriem. Par laimi, neviens no maniem radiem, paziņām šajā drausmīgajā nelaimes gadījumā nav cietis.
Pirms kāda laika dēls strādāja Rīgā, dzīvoja Zolitūdē, bet tagad darbavietu ir mainījis, mīt Cēsīs, tāpēc tad, kad ziņās dzirdēju par sagruvušo lielveikalu, vismaz par dēlu sirds bija mierīga. Liels veikals, līdz ar to arī bojāgājušo skaits. Ticu, ka vainīgos šo cilvēku nāvē drīz vien atradīs un tiesās. Tāpat ceru, ka šī traģēdija dos mums drosmi un neatlaidību valstī cīnīties pret nolaidību, korumpētību, mantkārību.
Nedēļa, kā vienmēr, paskrēja darbā, vedot skolēnus uz Sproģu pamatskolu un atpakaļ. Tikai tad, kad autobuss pāris dienu bija remontā servisā Rīgā, varēju atpūsties no stūrēšanas. Autobuss nav jauns, labot vajag daudz. Ikdienā jābrauc prāvi gabali, līdz pat 85 kilometriem, un lielākā daļa ceļa nav asfaltēta.
Rudens, novembris, dienas pamazām kļūst īsākas, gājēji ceļa malās arvien grūtāk pamanāmi. Liels lūgums tiem, kuri tumsā pārvietojas tuvu braucamajai daļai — lietojiet atstarotājus! Pagājušajā rudens — ziemas sezonā iegādātie lielākoties jau ir pazaudēti, tāpēc katru gadu nākas izdalīt vai pirkt jaunus. Nevar salīdzināt mūsdienas un laiku, kad mana gadagājuma cilvēki vēl bija jaunieši. Tad mašīnas brauca lēnāk, to skaits bija mazāks, un pirms ziemas pat riepas nemainīja. Arī cilvēki tad bija uzmanīgāki, ne tik pārgalvīgi, brauca vērīgāk, gāja apdomīgāk. Rudenī un ziemā uz ceļiem izskrien arī vairāk mežazvēru, bet tās vietas, kur viņi mēdz būt biežāk, jau zinu un piebremzēju, līdz šim izdevies izvairīties no šādas nelaimes. Prātīgums uz ceļa nozīmē arī autovadītāju savstarpējo kultūru. Te jāpiemin nelaime Skrīveru pusē, pie “Klidziņas”. Ja redzu, “skrien” kāds pretī vai no aizmugures, tādu labāk laikus palaist garām. Pēdējos gados, braucot pa Rīgas ielām, jūtams, ka šoferi kļuvuši savstarpēji pieklājīgāki. Nāk ziema, būs jaunas problēmas — rīti ar slideniem, aizputinātiem ceļiem.
Uz Rīgu braucot, šad tad nākas izmantot arī sabiedrisko transportu. No servisa jātiek uz pilsētas centru, uz autoostu. Tāpēc man aktuāla ir biļešu cenas palielināšana sabiedriskajam transportam. Gadās, ka e-talonu neiegādājos, un braukt par 70 santīmiem jau bija dārgi, bet no nākamā gada biļetes cena pieaugs līdz 84 santīmiem jeb 1 eiro un 20 centiem par braucienu. Eiro negaidu, nedegu nepacietībā paturēt rokās jauno naudu. Apnikušas arī ar to saistītās reklāmas. Lielākā daļa iedzīvotāju pieredzējuši trīs naudas maiņas, arī šī reize nav nekas īpašs.
Liels bija pārsteigums kad mani uzaicināja piedalīties svinīgajā pasākumā Neretas pagasta kultūras namā par godu Latvijas Republikas proklamēšanas 95. gadadienai. Tajā man pasniedza Pateicības rakstu. Uz pasākumu gāju, īsti neko nezinot, bet neliela nojauta pirms tam gan bija, kā saka, cilvēki apkārt runāja. Protams, ir patīkami, ja novērtē tavu darbu. Kolhozu laikā cilvēki pie šādām pateicībām bija pieraduši.
Šajā un arī citās svētku dienās visbiežāk nākas strādāt. Šoreiz vedu pašdarbības kolektīvu no Pilskalnes uz Neretu un atpakaļ. Darbā šad tad gadās situācijas, kad gribi būt labs visiem, un tad vai mati jāplēš no galvas, jo esi vienā vietā, bet zvana telefons, un cilvēki jau gaida vēl kaut kur. Piektdien Neretas vidusskolas bērnus vedu uz Aizkraukli. Ikdienas grafiks bija mainīts, un, ja kāds no skolēniem kavējas, jādomā, kā visur paspēt laikus.
Valsts dzimšanas dienu kā svētkus vairāk izjūt Rīgā dzīvojošie, laukos tās ir klusas un mierīgas dienas. Karogu pie mājas izkāru, par piederību Latvijai tas atgādina, bet citādi ikdienā ir sajūta, ka nekas labāks nākotnē mūs nesagaida. Agrāk, pirms divdesmit gadiem, gan vēl bija ticība, ka dzīvosim labāk. Negribu atzīt, ka toreiz, pagājušā gadsimta sākumā, nebija vērts cīnīties par savu valsti. Tagad savus bērnus par lieliem patriotiem nosaukt nevaru, bet bez Latvijas viņi arī nevarētu dzīvot, un uz ārzemēm braukt abi dēli i nedomā.
Pagājušajās divās nedēļās svecītes nācās iedegt vai ik dienu. Veļu laikā no dzīves aizgāja tautā populārs aktieris Harijs Spanovskis. Cilvēks ar īpašu balsi, viens no retajiem, kura dziesmas klausos ar baudu. Nespēju pat noticēt šai ziņai.
Nedēļas nogales ne vienmēr varu veltīt tam, ko pašam gribētos, bieži nākas vest cilvēkus ekskursijās, uz pasākumiem. Šoreiz gan saistībā ar svētkiem brīvo dienu bija vairāk, un vienā no tām nosvinējām dēla dzimšanas dienu.
