Ar Aldu Slesari iepazinos šoruden Aizkraukles tautskolas sezonas atklāšanas pasākumā, kad viņa piedāvāja nodarboties ar aušanu. Pārsteidza viņas pašas austais zelta mētelis. Par to viņa saņēma aplausus. Daudzi ir izbrīnīti, ka tik jauna meitene auž. “Tas ir stereotips, ka aušana ir tikai omīšu nodarbošanās — man ir 26 gadi un aust patīk,” viņa saka.
Skolā iemāca sevi disciplinēt
— Esat aizkraukliete?
— Esmu dzimusi Rīgā, bet vēlāk ar ģimeni pārcēlāmies uz Aizkraukli, jo te dzīvo mana vecmāmiņa. Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā pabeidzu 9. klasi un iestājos Rīgas amatniecības vidusskolā. Valda uzskats, ka vakara vidusskolas audzēkņi nekur citur nevarēs iestāties, tomēr tā nav. Tur strādā labi skolotāji, valda brīva atmosfēra, ir laba gaisotne, man patika mācīties.
— Vai kāds ģimenē mudināja apgūt aušanas prasmi?
— Kad biju maza, mamma mani aizveda uz mūzikas skolu, cerot, ka es varbūt savu dzīvi kādreiz gribēšu saistīt ar mūziku. Tur sešus gadus mācījos vijoles spēli. Vecāsmātes brālis bija ļoti muzikāls, kad aizbraucām uz laukiem, viņš spēlēja akordeonu, visi kopā dziedājām. Tomēr skolu nepabeidzu, lai gan bija jāmācās vēl tikai viens gads. Toreiz biju pārāk maza, lai saprastu, cik tas ir svarīgi un vajadzīgi, gribējās rotaļāties ar draudzenēm. Vijoli neesmu spēlējusi jau daudzus gadus. Par mūziķi nekļuvu, bet apgūt aušanas prasmi izvēlējos pati, neviens nemudināja.
— Kādēļ izvēlējāties tieši Rīgas amatniecības vidusskolu?
— Man to ieteica kā labāko, un savu izvēli es nenožēloju. Skolā iemācīja būt disciplinētai, visu ir jāpaspēj izdarīt tam atvēlētajā laikā — ja nevari, strādā kaut naktī, un mēs arī strādājām. Piemēram, pusgada laikā vajadzēja nodot 15 darbu gleznošanā. Ja kāda darba trūka, nevarēja saņemt vērtējumu, un vidējo atzīmi samazināja.
— Kuri mācību priekšmeti saistīja visvairāk?
— Vislabāk man patika un padevās ar profesiju saistītie mācību priekšmeti, piemēram, batikošana, materiālu mācība, mākslas tekstiltehnoloģija, audumu apgleznošana, mezglošana, aušana. Kvalifikācijas praksē bija jānostrādā 828 stundas, uzņēmumā — 160.
Būs par dārgu!
— Kā tapa zelta mētelis?
— Trešā kursa beigās bija jāiesniedz diplomdarba pieteikums. Bija jānoauž auduma paraugi, jāizveido skices, planšetes un sava iecere jāaizstāv. Tradicionāli audzēkņi izvēlas veidot šalles, somas, aizkarus, bet es vienīgā gribēju no auduma veidot mēteli. Ar mammas un vecmāmiņas materiālo atbalstu noaudu audumu, izmantojot zelta krāsas diegus, kas ir diezgan dārgi. Tomēr skolas vadība zelta mēteļa ieceri lielo izmaksu dēļ neatbalstīja — vajagot izvēlēties lētākus materiālus. Man ieteica izmantot lina diegus, tad nu es noaudu triju veidu pavasara mēteļu audumus dažādās krāsās. Tie palika skolai, jo tā pirka materiālus. Par to saņēmu augstāko vērtējumu — desmit ballu.
— Un kas notika ar mēteli?
— Skolas vadība piedāvāja kādai trešā kursa audzēknei no mana zelta auduma uzšūt mēteli, tas bija viņas kursadarbs. Pēc tam mētelis palika manā īpašumā.
— Vai to valkājat?
— Mētelis ir pārāk grezns, lai to Aizkrauklē ikdienā valkātu. Tajā var tērpties, ejot uz kādu īpašu vietu, pasākumu. Esmu tajā devusies uz Operu. Cilvēki, to ieraugot, parasti ir izbrīnīti.
Uzdāvina četras
stelles
— Kā mācīsiet aust Aizkrauklē? Steļļu taču nav.
— Rīgā lielā mācību telpā katrai audzēknei bija savas stelles. Aizkrauklē pagaidām nav steļļu, bet drīzumā būs. Vienas stelles tautskolai uzdāvināja Ausma Krampe no Skrīveriem, otras nodeva lietošanai Lelde Kamzole — Gagaine no Aizkraukles, tās ir viņas dzimtas stelles. Abas stelles izvietosim Aizkraukles mūzikas skolā, pašlaik meklējam meistaru, kas tās varētu saskrūvēt, sagatavot darbam. Trešās stelles uzdāvināja Lilija Stepanova no Skrīveriem, bet ceturtās ziedo manas vecmammas Alfijas Cornas paziņa — Palmiras Dišleres mazdēls Valdemārs Lasmanis. Tās izvietosim Aizkraukles pagasta kultūras namā. Ir jau pieteikušās sešas sievietes, kuras gribētu mācīties aust. Par dāvinājumu esmu ļoti iepriecināta, varbūt ir vēl kāds labdaris, kam mājās ir stelles, kuras vairs nevajag? Aicinām tautskolai dāvināt arī diegus, dziju, noderēs viss.
Aizkari “aizved”
uz tautskolu
— Tautskola sameklēja jūs vai otrādi?
— Abi ar draugu šovasar atgriezāmies no Holandes, tur strādājām divus gadus. Mums bija mērķis — nopelnīt naudu, lai varētu sākt ko jaunu. Aizkrauklē nopirkām vienistabas dzīvokli, sākām to iekārtot. Vajadzēja aizkarus, un es nolēmu tos noaust, kādus vēlos, bet man nebija steļļu. Aušanu māca Aizkraukles mākslas skolā, tur ir arī stelles, devos turp, taču stelles ir brīvas vasarā, skolas laikā ir aizņemtas. Toties uzzināju, ka tautskolā meklē aušanas studijas vadītāju. Tā sākās mūsu sadarbība. Es ļoti gribu aust pati un mācīt to arī citiem.
— Varbūt rūpnieciskās stelles un roboti kādreiz pilnībā izkonkurēs audējus amatniekus?
— Noteikti nē, jo mēs varam izveidot tādu darbu, kādu vēlamies, fantazēt, un katrs darbs ir oriģināls. Tās ir burvīgas izjūtas brīdī, kad no stellēm noņem gatavu audumu.
Saņem 100 eiro
prēmiju
— Kur Holandē strādājāt?
— Tomātu siltumnīcās.
— Kā darba devēji pret jums izturējās?
— Labi. Viss ir atkarīgs no tevis paša — ja čakli strādāsi, izpildīsi visas prasības, tad gūsi arī atzinību.
— Tādu guvāt?
— Reiz darba devējs sacīja: “Es vēlos tevi uzteikt”. Kompānijas avīzē publicēja manu foto, biju mēneša labākā strādniece, tur bija neliels apraksts holandiešu valodā un tulkojums latviski. Saņēmu arī 100 eiro prēmiju. Man paveicās, taču bija žēl to latviešu, kuri bija samaksājuši starpniekiem par iekārtošanu darbā, bet jau pēc pirmās nedēļas viņus raidīja mājās, jo viņi nespēja izpildīt darba devēja prasības, slodze viņiem likās par lielu.
— Vai pa Holandi arī paceļojāt?
— Nedaudz. Lai pavasaros redzētu skaistos tulpju laukus, nekur nebija jābrauc — tie ziedēja netālu.
— Kādēļ tomēr nolēmāt atgriezties Aizkrauklē?
— Mums jau nebija mērķis tur palikt, un mēs arī ilgojāmies pēc mājām. Holandieši siltumnīcās lieto daudz ķimikāliju, un darbs ir kaitīgs veselībai, tas arī bija viens no faktoriem. Turp devāmies finanšu krīzes dēļ — pirms tam Rīgā strādāju tirdzniecības uzņēmumā, taču samazināja darba vietu skaitu, un es paliku bez darba.
Priecīgs holandietis svilpo
— Teicāt, ka jūs interesē uzņēmējdarbība.
— Gribētu savu biznesu, ir ieceres, bet tās pagaidām negribētu atklāt.
— Starta kapitālu nopelnījāt?
— Mums tas izdevās, jo dzīvojām taupīgi. Braucām arī uz izklaides pasākumiem, tomēr naudu neizšķērdējām, krājām. Izbrīnīja, ka dažs pēc Holandē nostrādātajiem pieciem gadiem bija bez naudas, jo pieradis dzīvot ar vērienu. Arī tagad cenšamies dzīvot taupīgi. Kredītu neesam ņēmuši, jo negribam uzņemties tādu slogu. Priecājamies, ka tik neilgā laikā nopelnījām naudu dzīvoklim Latvijā un iepazinām arī citu valsti, cilvēkus, paradumus.
— Piemēram, kādus?
— Ja latvietis ir priecīgs, viņš uzdzied, bet holandietis svilpo. Mūsu priekšnieks labā noskaņojumā svilpoja kādu melodiju. Radio atskaņoja mūziku, un viņš vilka līdzi. Tā darīja daudzi holandieši. Kad šefs nesvilpoja, sapratām — kaut kas nav izdarīts tā, kā vajag.
Vienā vasarā četras ligzdas
— Jums patīk gatavot maltīti?
— Kulinārija ir viens no maniem vaļaspriekiem, patīk izmēģināt ko jaunu. Nesen gatavoju sautētu stirnas gaļu medū un dzērveņu mērcē, bija ļoti garšīgi.
— Vai jaunajā dzīvoklī ir vieta arī kādam mājdzīvniekam?
— Pagaidām nav, bet man ļoti patīk kaķi. Holandē mums bija pundurtrusis, draugs uzdāvināja. Tomēr jāuzmanās — viņš pārgrauza datora vadus, bet apģērbā radās mazi caurumiņi, sākumā šķita, ka vainīgas kodes. Trusi uzdāvinājām nākamajiem mājas iemītniekiem. Mums Aizkrauklē uz lodžijas dzīvo baloži. Gribējām lodžiju siltināt, bet baložu pāris bija novijis ligzdu un perēja. Nolēmām pagaidīt, līdz jaunie putni izšķiļas. Bija skaisti vērot, kā viņi mācījās lidot. Taču pa to laiku vecie baloži līdzās novija vēl vienu ligzdu, un tajā atkal bija divas olas. Un tā šovasar viens un tas pats baložu pāris novija četras ligzdas. No viena perējuma gan nekas neizšķīlās. Vasarā tur dzīvoja arī bezdelīgas. Domāsim, ko iesākt. Tā visu laiku par kaut ko ir jādomā — kā sadzīvot ar šādiem kaimiņiem, kā pašiem izdzīvot. Galvenais ir nepadoties, darīt, strādāt, un gan jau tad arī visām problēmām būs kāds risinājums. ◆
