Mums mājās atkal kārtējais politiskais skandāls. Es 15. decembrī gribu braukt uz Rīgu un stāties Repšes partijā. “Ak, zemīt, atveries! Šis atgriežas? Tu joko? Paskaties taču, kādas viņam nervozas kustības! Piedevām vēl Jaunups atdzimis. Tas taču galīgais sviests!” tāda bija Indriķa reakcija uz manu ideju, kas beidzās ar paziņojumu, ka viņš ar Repšes partijas biedri vienā gultā negulēs! Visu vakaru viņš man skaidroja, ka ideāli un darbi esot divas dažādas lietas. Un Repšem esot tikai ideāli. Nekad nedomāju, ka mans Indriķis ir tik aprobežots.
Partijas nosaukums vien ir ko vērts, tas taču izsaka tās būtību. Cik cēli skan — “Latvijas attīstībai”!
“Turpināsim saglabāt gan biedrību, gan partiju, strādāsim paralēli visās frontēs, lai veicinātu Latvijas attīstību,” tik skaisti teica Repše kādā intervijā. Nu, kā es varu vienaldzīgi stāvēt malā? Es būtu ar mieru pie viņa iet kaut par kurpju tīrītāju. Savulaik, kad viņš vāca ziedojumus partijas dibināšanai, es pa kluso viņam piecīti nosūtīju. Tagad laikam turīgāks kļuvis, neko neprasa, bet, ja teiks, ka vajag — došu. Neba naudā laime. Ka tik ved uz labāku dzīvi. ◆
