Ineses un Nikolaja Barbiņjagru ģimene dzīvo Secē. Kaut arī Nikolajs ir moldāvs, ģimenē nav svešas latviešu tradīcijas, arī piedalīšanās valsts svētku pasākumos, kas notiek novadā un pagastā. Neilgi pirms valsts svētkiem tiekos ar Inesi Barbiņjagru, kura Seces pamatskolā ir tehniskā darbiniece.
Cilvēki kļuvuši
pasīvāki
— Kā jūs ģimenē svinat valsts svētkus?
— Nevarētu teikt, ka mums ir īpašas tradīcijas, bet tiem noteikti ir nozīmīga loma mūsu dzīvē.
11. novembrī, Lāčplēša dienā, jaunākajam dēlam Raineram ir vārdadiena. Valsts svētkos, 18. novembrī, noteikti cenšamies apmeklēt kādu svinīgo pasākumu pagastā, televīzijā skatāmies tiešraides no Rīgas.
Laukos 18. novembri plaši nesvin. Lauciniekiem nav ne laika, ne arī iespēju piedalīties lielos pasākumos. Valsts ekonomiskā politika diemžēl neveicina cilvēkos patriotiskās jūtas, viņi ir kļuvuši daudz pasīvāki.
Par to jārunā ģimenē
— Vai galvenā problēma ir tikai valsts politika?
— Ne tikai, problēma ir arī jaunatnes audzināšana. Man, protams, ir prieks un lepnums, ka mans jaunākais dēls valsts svētku nedēļā, ejot uz skolu, pie apģērba piestiprina sarkanbaltsarkano lentīti, es ar to lepojos. Tas ir patriotisma un valstiskās piederības apliecinājums. Nupat biju Jēkabpilī, tur cilvēkiem pie apģērba lentītes tikpat kā nevar redzēt. Varam secināt, ka patriotiskā audzināšana ir atstāta novārtā. Par Latvijas neatkarības dienu stāsta skolā, tomēr, ja ģimenē par to nerunā, skola nav vieta, kur to var “iepotēt”. Tāpat, ja par valsti tiek runāts tikai negatīvais, tad nevar gaidīt, ka bērni ar lepnumu raudzīsies uz tās svētkiem. Tāda diemžēl ir realitāte.
Diemžēl pieaugušie nerāda labāko piemēru. Mums pagastā arī darbojas dažādi interešu klubi, ir iespējas piedalīties pasākumos, bet lielākā daļa seciešu tos neapmeklē. Aizbildinās, ka nav laika. Bet, ja vēlas, daudz ko var izdarīt.
— Jūsu ģimene nupat piedalījās Jaunjelgavas novadā rīkotajā tautas skrējienā, kas notika Lāčplēša dienā. Vai tas ir patriotisma apliecinājums?
— Grūti teikt, vai šoreiz tas bija patriotisma apliecinājums. Drīzāk kopābūšanas prieks. Jo vairāk mums šādu svētku, jo vairāk pozitīvu emociju. Protams, prieks, ka arī pie mums tiek domāts par pasākumu organizēšanu. Plānojam pirmdien apmeklēt svētku koncertu, kas notiks pagasta tautas namā, kā arī doties uz balli.
Līdzīga
vēsture
— Jūs esat latviete, bet vīrs moldāvs. Kā viņš vērtē mūsu valsti un tās svētkus?
— Visnotaļ pozitīvi. Lai arī viņš ir moldāvs, jau divdesmit septiņus gadus nodzīvojis Latvijā. Viņš vienmēr uzsver, ka viņa mājas ir te. Arī tad, kad aizbrauc ciemos pie radiem uz savu dzimteni, jau pēc dažām dienām saka, ka grib mājās.
Mūsu valstu vēsture un likteņi ir līdzīgi. Abas valstis ir bijušas gan Krievijas impērijas, gan PSRS sastāvā. Staļina varas laikā Moldāvijā, tāpat kā pie mums, gandrīz pilnībā tika iznīcināta vietējā inteliģence, ierēdņi, uzņēmēji un turīgie zemnieki. 1941. gada 12. jūnijā un 1949. gada 5. jūlijā notika masu deportācijas uz Sibīriju un Kazahstānu. Deportēja 40 tūkstošu cilvēku. Terora laikā 10 tūkstošu politisko ieslodzīto tika nošauti.
Moldāvi, līdzīgi kā mēs, ir strādīga tauta, viņi nebaidās no darba.
Latvieši ir strādīgi, bet iespēju maz
— Vai latvieši pēdējā laikā būtu kļuvuši slinkāki?
— Domāju, ka tā ir. Laukos ir iespējas strādāt, kopt savu saimniecību, bet lielākā daļa izvēlas lūgt pabalstus pagastā. Mums arī ir sava neliela saimniecība, dārzs un lopi. Mūsu ģimene bez tā nevar iedomāties dzīvi, kā mēs mājās smejamies — mums ir savi “mazie zāles pļāvēji” — mājlopi. Sagādājam sev ne tikai iztiku, bet arī papildu ienākumus. Nevēlos kritizēt, bet diemžēl mēs paši šādu sistēmu esam izveidojuši. Jaunieši negrib palikt laukos. Un ne jau tāpēc, ka baidās no darba, mēs kā bijām, tā arī būsim strādīga tauta, bet te viņiem tikpat kā nav iespējams atrast darbu, uzturēt ģimeni un izdzīvot.
Dēls atpakaļ
nebrauks
— Jums ir trīs bērni. Ko viņi dara?
— Jaunākais dēls mācās Seces pamatskolā, meita strādā Rīgā, bet vecākais dēls diemžēl strādā un mācās Vācijā. Lai cik skarbi tas būtu, bet viņš, vismaz pašlaik, nedomā par atgriešanos Latvijā. Jācer, ka pie mums notiks tādas pārmaiņas, ka jaunieši, kuri devušies uz ārzemēm, vēlēsies atgriezties Latvijā.
Ko pēc dažiem gadiem darīs jaunākais dēls, man grūti teikt, bet meita gan ir pateikusi, ka uz ārzemēm strādāt nebrauks, ir bijis daudz piedāvājumu, bet viņa ārpus Latvijas nevēlas dzīvot. ◆
