(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. oktobra numurā.)
Pēdējā tikšanās
No Sarrijas līdz Santjago — gājiena pēdējie 100 kilometru. Tas ir skaists posms. Nedaudz skumji vienīgi apzināties, ka drīz mērķis būs sasniegts. Nomāc pārlieku lielais svētceļotāju pūlis. Pēc ilgākas neredzēšanās pēdējo reizi satiekam savus itāliešu draugus Moniku, Nikoletu un Flavio, tuvumā gan neredz vēl divus — Džidži un Andreu. Tikai šoreiz solis nav spirgts un jautrs. Nikoletas un Flavio plecos vairs nav arī lielo mugursomu, to vietā miniatūras somiņas, kurās var ielikt tikai maku un ūdenstrauku. Pēc vētrainas sasveicināšanās itālieši svētceļotāju valodā (jo viņi nerunā angliski, bet mēs nerunājam itāliski) pastāsta, ka Džidži esot lielas problēmas ar ceļu locītavām un viņš palicis tālu aizmugurē, tomēr apņēmības pilns veikt ceļu līdz galam. Andrea aizsteigusies visiem priekšā. Nikoleta bēdīga rāda savu nosaitēto kāju un stāsta, ka pirms nedēļas nācies lūgt ārsta palīdzību. Viņš izrakstījis zāles un aizliedzis turpināt ceļu, taču Nikoleta pat septiņdesmit gados ir ļoti vieglprātīga, tādēļ abi ar Flavio, atbrīvojušies no somām, tik un tā dodas uz Santjago.
“Viva la vida!”
Saullēkts un migla zaļo Galīciju atklāj pamazām — biezajā miglā kalni agrā rītā tikko redzami. Šorīt ir sarkans saullēkts, nepieredzēti spilgtas krāsas stari izlīst zaļajās ielejās. Latvijā tik daudz saullēktu sen nav nācies pieredzēt, pat neatceros, vai kādreiz pēc kārtas bijuši 23 skaidri, saulaini rīti. Tas ir viens no skaistākajiem ieguvumiem — redzēt to, ko darbs un ikdienas steiga neļauj.
Trīsdesmit kilometru pirms Santjago svētceļotāji, gan kājāmgājēji, gan daudzie riteņbraucēji, kļūst citādi. Gājēji ir mierīgi, rāmi, laipni, kā apgaroti, bet riteņbraucēji satraukti — mērķa tuvums apreibina un rada neprātīgu prieku, viņi brāžas kā vējš, smejas, un ik pa laikam noskan garāmbraucēju klaigas: “Buen camino, chicas!” (Lai labs ceļš, meitenes!), “Viva la vida!” (Dzīvojam dzīvi!).
Uzbūvē no
ziedojumiem
Nolemjam nakšņot Montē de Gozo, kas patiesībā ir Santjago priekšpilsēta, līdz pilsētas centram no šīs apmetnes ir aptuveni trīs kilometri. Šī tradicionāli ir pēdējā svētceļotāju apmetne ceļā uz Santjago. Viens no administratoriem svētceļotājus pēc pases aplūkošanas sveicina attiecīgās valsts valodā. Sveicieni skan vāciski, poliski, angliski, spāniski, slovēniski, un mums tiek “Labdien!”.
Apmetne ir varena, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados par svētceļotāju ziedojumiem eikaliptu ieskautā kalnā būvēts milzīgs bungalo stila komplekss, kurā var apmesties ap 500 cilvēku. Te ir arī estrāde, kurā dažādu svētku laikā rīko koncertus, restorāni, kafejnīcas, skaists dārzs. Apmetne ir kalnā, un no tās paveras skats uz Santjago. Mūsdienīga reliģiska skulptūra rotā Montes de Gozo kalnu. 1989. gadā šajā vietā misi vadīja pāvests Jānis Pāvils II, bet tagad, ejot skulptūrai garām, pakājē ieraugām interesantu ainu — vairākus hipijus, viņi, atgūlušies zālītē, spēlē ģitāru un dzied indiāņu dziesmas. Jaunieši ir kā atnākuši no sešdesmitajiem gadiem, ģērbušies puķainos, krāsainos tērpos, ap galvu prievītes.
Ceļš tikai sākas
Santjago de Kompostela ir Spānijas ziemeļrietumu Galīcijas autonomā apgabala galvaspilsēta. Vecpilsētā, kas ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, ieejam agrā rītā. Ielu izgaismošanā konkurē laternas un spožais mēness. Sekojot zīmēm — ietvēs iestrādātām norādēm — bultām, gliemežvākiem, nonākam milzīgā pagalmā, ko ieskauj sensenas ēkas. Vietām pie akmens mūriem redzu guļammaisos ietinušos svētceļotājus, viņi nakšņojuši zem klajas debess. Vēl ir agrs, esmu noskaidrojusi, ka baznīcu atver pusdeviņos, bet izrādās, ka tā tomēr nav slēgta. Bazilikā ir apkopēja un pāris svētceļotāju. Tā ir dāvana izstaigāt un aplūkot šo ēku vienatnē klusumā un mierā. Īpaši par to esam gandarītas dienā, kad jāstāv rindā, lai varētu piedalīties dievkalpojumā!
Uzlecošā saule tūlīt piepilda ielas ar ļaudīm — laukumā sarodas gan svētceļotāji, gan suvenīru pārdevēji. Nāk svētceļotāju grupas, dziedot garīgas un laicīgas dziesmas, hipiji, strinkšķinot ģitāras, nāk klusējot, dažs atlaižas katedrāles laukumā uz akmens un nekustīgi paguļ. Pat fiziski var sajust lūgumu un vēlēšanos klātbūtni.
Pēdējo nakti pirms došanās mājās nakšņojam klosterī. Vakarā svētceļotājus aicina uz īpašu lūgšanu. Pa tumšajiem klostera gaiteņiem ejam uz mazu lūgšanu telpu, meditatīva mūzika un vienkāršs aizlūgums noslēdz vakaru: “Santjago de Kompostelai ir noslēpums: ceļš patiesībā sākas tikai tagad, un tā ir tava īstā dzīve. Sava ceļojuma laikā iegūto gudrību un sapratni centieties saglabāt un izmantot ikdienā. Un vienmēr atcerieties: tikai mīlestība rada īstu dzīvi.” ◆
