Guntis Bubins no Sproģiem ir gados jauns makšķernieks, taču jau paguvis izmēģināt copi ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļvalstīs aiz polārā loka. Izdevies pieveikt pat pašu jūras vilku un no Daugavas ūdeņiem izvilkt ne vienu vien ievērības cienīgu lomu.
Indulis Burka
Piedzimst ar
makšķeri
— Tāpat kā lielākā daļa manu paziņu, makšķerēju jau kopš bērnības. Jokojam, ka Sproģu pusē puikas jau piedzimst ar makšķeri rokās, — teic Guntis Bubins. — Tagad gan tas nedaudz mainījies, un zēnus ieraudzīt upmalā var tikai retu reizi. Iespējams, vainīgs dators, taču arī zivju ir kļuvis mazāk un upe vasarā ļoti aizaug. Pagājusī bija sausa vasara, bet arī spēkstaciju darbības dēļ ir brīži, kad upi daudzviet var pārbrist īsajos zābakos. Kā lai tādā reizē noķer kādu asaku? Kad ūdenslīmenis palielinās, atpeld arī pa kādai zivij. Savlaik upe bija daudz bagātāka.
Palīdz
draugs
Lielākā līdaka, ko esmu noķēris, svēra 3,8 kilogramus. Viņu izvilku, kad vēl mācījos skolā, un tas joprojām ir mans lielākais līdakas loms.
Spiningoju netālu no iekārtā tilta. Iemetu atstraumē aiz akmens, un zivs ierija mānekli. Viņa bija tik stipra, ka pat no vietas nevarēju izkustināt. Nācās pašam brist ūdenī, lai dabūtu viņu tuvāk krastam. Tas — stāvs. Labi, ka draugs, ar kuru biju kopā, satvēra zivi ar rokām un izmeta krastā. Šis notikums man palicis atmiņā uz visu mūžu.
Sapals slēpjas aiz līkuma
Man patīk ne tikai spiningošana, bet arī visi citi makšķerēšanas veidi. Ļoti interesanti ir pavasaros pludināt pa straumi maijvaboli. Tā var noķert sapalus un ālantus. Sapals ir ļoti neparedzams. Mazākās zivis vaboli parasti tver ar skaļu plunkšķi. Lielie piepeld klusu kā zemūdenes un ēsmu no apakšas tver nemanāmi. To, ka ēsma jau satverta, var nojaust pēc auklas, kas strauji izslīd no spoles. Iztieku bez atsvara un pludiņa. Vien krēslā saskatīt auklu ir daudz grūtāk. Šopavasar noķēru vairākus pusotru kilogramu smagus sapalus. Jāpludina gan tālu, gandrīz aiz līkuma vismaz 50 līdz 80 metru attālumā. Protams, lielākās noraujas. Arī šī pavasara lielākais sapals norāvās. Vaboli viņš satvēra jau tumsā, un pie krasta vairs nespēju viņu savaldīt.
Pievēršas Daugavai
Ar laiku sapratu, ka vēlos ķert lielākas zivis nekā ir Dienvidsusējā, tāpēc devos uz Daugavu. Makšķerēju lejpus Pļaviņu HES. Bija interesanti apgūt mežavimbu copi. Jau pirmajā reizē noķēru 2,4 kilogramus smagu salati. Tikko satvērusi mānekli, viņa ar visu poperu mutē apmeta gaisā divus salto. Varens skats!
Ap pieciem rītā ir brīdis, kad zivis barā peld tuvāk spēkstacijai baroties. Virs ūdens pat spuras redzamas. Minūšu 15 viņas kāri tver ēsmu, un tad necopē līdz nākamajam rītam.
Vēlāk šajā vietā esmu vilcis arī skaistus zandartus.
Sagaida pie tilta
Taču lielākā salate, kādu esmu izvilcis, svēra 3,1 kilogramu. Viņu noķēru Lielupē. Biju aizbraucis ciemos un Jelgavā, ejot pāri tiltam, ievēroju prāvo zivi. Viņa riņķoja ūdens virspusē. Nodomāju — ļoti liels sapals. Iegāju tuvējā veikaliņā un nopirku maizi. Zivs drupačas netvēra. Tad sapratu, ka tā ir mežavimba.
Nebija līdzi makšķeres. Pēc divām nedēļām atgriezos un atkal viņu ieraudzīju. Šoreiz man bija līdzi spinings. Jau otrajā metienā zivs satvēra mānekli, taču tūlīt atlaida. Vēl viens metiens, un atkal cope. Ļāvu viņai vispirms “paskrieties” un tikai tad piecirtu. Pēc neilga cīniņa izvilku zivi krastā.
Labprāt rudeņos braucu arī uz jūras Kurzemes krastu butes ķert. Šis rudens gan nav labvēlīgs, jo jūrā bija daudz ūdenszāļu, kas ķērās pie makšķeres. Ir copmaņi, kuri ņem tikai lielās, es ņemu visas, jo pie svaigām jūras zivīm nemaz tik bieži nevar tikt.
Paliek tikai
uzmanīgākās
Vairākas reizes esmu bijis uz copi arī Ziemeļvalstīs — Somijā un Norvēģijā. Tas ir visai dārgs prieks, taču neparasto izjūtu dēļ būtu ar mieru visu gadu iztikt bez makšķerēšanas, lai tikai trīs, četras dienas varētu aizbraukt uz ziemeļiem.
Paziņu mudināts, aizbraucu uz Somiju līdakas spiningot. Viņi teica, ka pirmajā dienā noķeršu tik daudz, ka otrajā visas laidīšu brīvībā, būšot apnicis. Taču man vienīgajam šī brauciena laikā neizdevās noķert nevienu līdaku. Mēs aizbraucām tūlīt pēc vietējā čempionāta, kura laikā noķēra vairāk nekā tonnu līdaku. Iespējams, bija palikušas tikai pašas uzmanīgākās. Ūdens tur ir dzidrs, un es vairākas reizes redzēju, kā manam māneklim seko pat divas lielas līdakas, taču ēsmu netver.
Zivij piesien
pludiņu
Norvēģijā ķērām mencas, ātes, citas jūras zivis. Veicās ļoti labi, un izdevās noķert vairākas ievērības cienīgas zivis. Pirmajā braucienā lielākais loms bija astoņus kilogramus smaga menca. Makšķerējām fjordos, kur bija ļoti spēcīga straume. Zivis ēsmu tvēra pie pašām klintīm, un tā mēs norāvām ne vienu vien mānekli. Menca pretojās ļoti spēcīgi. Gan straume, gan lielais dziļums bija viņas sabiedrotie. Izdevās noķert arī četrus kilogramus smagu āti, kura šķita vismaz divreiz spēcīgāka par mencu.
Šajos ūdeņos mēdz ķerties arī vairāk nekā 100 kilogramu smagas ātes. Vietējie mēdzot lielākajām zivīm iešaut harpūnu, kurai piesieta aukla ar prāvu pludiņu, piemēram, tukšu piena kannu, un palaist, lai peld. Kad zivs pēc pāris stundu cīniņa uzpeld virspusē, viņu bez īpašām pūlēm ieceļot laivā vai piesietu velkot krastā.
Pieķeras…
akmens
Makšķerējot pie klintīm, piedzīvoju satraucošus brīžus. Aptuveni 40 metru dziļumā āķis aiz kaut kā aizķērās. Sekoja aptuveni 30 minūšu ilga cīņa. Pavelku, tad mans loms atkal grimst dziļāk. Es mirku sviedros no piepūles, bet draugs, kurš blakus gaidīja ar gafu, bija nosalis gluži zils. Kad beidzot lomu izdevās pacelt līdz ūdens virsmai, apmulsu. Tas bija… prāvs grubuļains akmens, ko biju pacēlis no dziļuma. Gribējām iecelt laivā, taču tas atāķējās un nogrima.
Sēdējām laivā netālu no krasta, kad pēkšņi fjordā iebrauca liels karakuģis. Pētījām to binoklī. Karavīriem laikam bija mācības. Viņi nolaida laivu, tajā iekāpa vairāki vīri un, šaudami gaisā, brauca uz mūsu pusi. Nobijušies sēdējām un pat nevarējām pakustēties. Apmēram pusceļā laivu apgrieza, un tā aizbrauca atpakaļ uz kuģi.
Norvēģijā izdevās noķert arī jūras vilku — atbaidoša izskata plēsīgu zivi ar prāviem zobiem, taču tās gaļa gan bija ļoti garšīga. Zivs sakoda gafu, pārkoda pat pilnu alus kārbu tā, ka tai izsprāga vāciņš. Tas bija ļoti neparasti. Copējām aiz polārā loka. Bija polārā diena, un četras dienas, ko tur pavadījām, nezinājām, ko nozīmē nakts. Visu laiku bija gaišs. ◆
