Oktobra beigās 70. dzimšanas dienu svin neretietis Jānis Stalmeisters. Jubilārs par saviem gadiem domīgi teic: “Domāju, ka ir kādi 55, vairāk jau nevar būt!”. Stalmeisteri svētkus svin klusi ģimenes lokā, bērnu un mazbērnu ciemošanās ir lielākā dāvana, tā arī šoreiz.
Darbs kā sirdslieta
Jubilāra dzimtā puse ir Mazzalvē, bet kopā ar māti bērnībā dzīvojis vairākās Neretas apkaimes vietās. “Drustos” mituši kara laikā, un no mātes stāstītā Jāņa kungs atceras, kā vācu karavīri, ejot pa lielceļu gar mājām, latviešu bērnus cienājuši ar šokolādi. Dzīvojuši ar māti divi vien, tāpēc jau agrā bērnībā bijis jādomā par iztikšanu. Pēckara laikā valdījusi liela nabadzība. Naudas trūkuma dēļ arī mācības vidusskolā palicis nepiepildīts sapnis: “Vēl sapņoju, ka būšu izmeklētājs, ļoti interesēja ieroči, bet, tā kā nebiju beidzis vidusskolu, nekādu iespēju mācīties tālāk nebija. Cēsu pusē, Jāņmuižā, mācījos gadu un apguvu traktorista profesiju, kurā visu mūžu esmu nostrādājis. Vispirms sovhozā “Nereta”, arī dienestā Baltkrievijā, kur pavadīju trīs gadus, biju traktorists. Bija iespēja palikt virsdienestā, taču nevarēju atstāt mājās māti vienu pašu, tāpēc no šī piedāvājuma atteicos. Sākumā traktora stūrēšana un dzelži man bija tikai darbs, bet pamazām ar to aizrāvos, un var teikt, ka visu mūžu man darbs ir bijis arī sirdslieta,” stāsta jubilārs.
Kopā jau 47 gadus
Ar nākamo sievu Anitu iepazinies tūlīt pēc dienesta. Viņa Neretā bija sākusi strādāt par brigadiera palīdzi, kad Jānis “uzkritis kā sniegs uz galvas”. 6. novembrī svinēs 47. kāzu jubileju, bet par kopdzīvi Anitas kundze teic: “Mūžā pieticis visa kā, tomēr galvenais bija ģimene un vēlme palikt kopā.” Ģimenē izaudzinātas divas meitas — Dace un Inga, sagaidīti četri mazbērni un pirmais mazmazbērniņš. “Bērni un mazbērni ir vislielākais prieks, neko vairāk nevajag. Ja atceras, piezvana un atbrauc ciemos, esam laimīgi,” teic jubilārs.
Ikdiena paiet divatā, piemājas saimniecībā darāmā netrūkst, turklāt Jānim sēdēt istabā nav ne mazākās vēlēšanās. Nupat mājā ierīkojis ūdensvadu, “projektā” ir arī kanalizācija un mājas remonts citugad, ja vien būs, par ko. Aiz mājas šķūnītī ir jubilāra pasaule — instrumenti un dzelži dažādiem mērķiem un vajadzībām. Jubilārs ir pieprasīts vecās tehnikas, ar kādu strādāja kolhozu laikos, meistars, jo retais tādu vairs prot salabot.
Neretietis nečīkst par mazo pensiju vai sliktajiem laikiem, jo uzskata, ka daudz kas atkarīgs no paša, vien jāgrib darboties. Ja pensija būtu lielāka, tad gan vairāk varētu palīdzēt bērniem.
Paliks neēdis,
bet negatavos
“Lai gan visu mūžu esmu strādājis ar tehniku, pašam autovadītāja apliecības nav, tikai traktorista. Esmu nobraucis kādu 500 metru ar kravas mašīnu, bet ar vieglo automašīnu — ne metra, tikai reiz pie stūres pasēdēju. Ir divi motorolleri, ar kuriem izbraukāju visur, kur vajag — pat uz Jēkabpili un Aknīsti braucu,” stāsta jubilārs.
Abi ar sievu Anitu ir aizrautīgi grāmatu lasītāji, arī “Staburags” jau gadiem ilgi ir viņu mājās, to izlasa, kā paši teic, no vāka līdz vākam. Laiku īsina sarunās ar kādreizējiem darbabiedriem, kuri reizi pa reizei apciemo.
Jubilārs kādreiz bijis kaislīgs makšķernieks, uz copi devies kopā ar kaķi, taču dažas dienas, pirms sarunājamies, runčuku, saimniekiem redzot, sabraukusi mašīna…
“Padomju laikā mums mācīja, ka vispirms jādomā par kopējo labumu, tikai tad par sevi, tagad māca otrādi: vispirms jāmīl pašam sevi, tikai tad var domāt par pārējiem. Ko nu vairs! Kolhoza laikā esam sabeiguši veselību, tagad jau par vēlu,” secina neretietis. Jānis Stalmeisters ir optimists: “Kamēr var pakustēties, jāstrādā un jādarbojas, nedrīkst sēdēt. Vienīgais, ko neprotu — gatavot ēdienu, nevaru pieņemt, ka vīrietim jāgatavo, visu pārējo gan varu darīt.” ◆
