Ik gadu ieslodzījuma vietās Latvijā salaulājas aptuveni 180 pāru — liecina statistika. Vēl vairāk ir tādu, kuri jau apprecējušies un apciemo savu otro pusīti cietumā. Visiem pāriem nākas tikt galā ar nopietniem izaicinājumiem, jo ilūzijas un mīti šādās attiecībās parasti ir lielāki nekā savienībās brīvībā — teic psiholoģe Inese Kapustjanska.
Par sevi rada
izpušķotu tēlu
Tas nav nekas neparasts vai nosodāms, ka ieslodzītie meklē attiecības, jo katrs ilgojas pēc savas otrās pusītes. Jautājums, kādi motīvi un metodes tiek izmantotas, lai piesaistītu otra uzmanību — turpina I. Kapustjanska, kura, darbojoties ar ieslodzītajiem, praksē saskārusies ar dažādiem attiecību veidošanas modeļiem.
“Šo cilvēku motīvi iepazīties mēdz būt dažādi. Kāds, izejot no cietuma, meklē sev nodrošinātu dzīvi. Cits raksta sievietēm tikai tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi. Protams, nenoliedzu, ka starp ieslodzītajiem ir arī tādi, kas ar sevi vairāk vai mazāk tikuši skaidrībā un ir gatavi nopietnām attiecībām,” raksturo psiholoģe, būdama pārliecināta, ka iespēju piecelties pelnījis katrs un arī pakrist var gadīties ikvienam. Taču viņa norāda uz kādu būtisku problēmu attiecību veidošanas procesā. Proti — atklātības līmeni, kas cietuma vidē ir salīdzinoši zems. “Arī ārpusē valda ļoti daudz mītu, bet tendence mānīties un radīt par sevi izpušķotu tēlu starp ieslodzītajiem ir izteiktāka. Reti kurš spēj atzīt savu vainu, kāpēc nonācis cietumā. Parasti tiek piesaukts likteņa pirksts, sakritība vai iedomas, ka viņu kāds speciāli iegāzis. No otras puses — vai sieviete, kas ieslodzītajam atbild, vispār to vēlas uzzināt un vaicā? Domāju, ka nē,” spriež I. Kapustjanska.
Brauc pie vīriešiem
Latvijā lielākoties tās ir sievietes, kas atbild uz ieslodzīto iniciatīvu veidot attiecības. Zīmējot cietumnieka potenciālās līgavas portretu, viņa novērojusi, ka biežāk tam piekrīt sievietes, kas, piemēram, iesaistījušās dažādās sektās un reliģiskās grupās. “Viņām piemīt “autsaiderisms”, kas liek atšķirties no veselīgā vidusmēra. Dažādu iemeslu dēļ šīs sievietes “krīt laukā” no klases vai grupas. Viņas arī ilgojas pēc īpašām “vau!” attiecībām, un cietumnieks savā ziņā ir īpašs. Piemēram, viņš ir gatavs tevī ļoti uzmanīgi klausīties un sarunāties, jo ir izsalcis pēc saskarsmes,” raksturo I. Kapustjanska.
Uzņemties emocionālas rūpes par ieslodzīto un līdz ar to iesaistīties ar viņu attiecībās mēdz arī tās sievietes, kas bērnībā pašas piedzīvojušas disharmonisku un traumatisku saskarsmi ģimenē. Jau no mazām dienām viņas pieradušas nest dažādas emocionālas nastas, bijušas spiestas ātri nobriest un uzņemties rūpes par citiem. Šīs sievietes neinteresējas par sevi, savām izjūtām, jo nav pieradušas tās apzināties. “Rūpējoties viņas braukā pie saviem vīriešiem no viena cietuma uz otru, sagaida viņus mājās, atkal pavada, ja viņus notiesā. Tas var vilkties gadiem ilgi, bet līdz brīdim, kad notiesātā persona nobriest. Piemēram, viņš ieslodzījumā pabeidzis vidusskolu, viņam parādījušās dažādas intereses. Iznākot laukā, šis cilvēks vairs nezog, atrod darbu. Viņš izkāpis no tā apļa, un tas parasti nozīmē arī šo attiecību izbeigšanos,” stāsta I. Kapustjanska.
Pieradis, ka cietums organizē dzīvi
Pirms sākt attiecības, psiholoģe mudina katru rūpīgi pārdomāt, ko viņš sagaida no otra cilvēka un ko ir gatavs pats viņam dot. “Sieviete bieži uzķeras uz kādas vienas īpašības, kas viņai vīrietī ļoti patīk. Piemēram, viņš ir saimniecisks. Taču svarīgi redzēt visu kopainu. Tāpat būtiski saprast, kā ar šo cilvēku es jūtos sākotnēji. Ja izjūtu trauksmi, nemieru, saspringumu, nebrīvi, to nevajadzētu norakstīt uz pirmā randiņa uztraukumu. Lai gan — ja esmu šādā vidē uzaugusi, tas ir viss, ko pazīstu, un pēc tā arī tiekšos. Nejūtu, ka otrs cilvēks mani sasprindzina, jo neesmu iemācījusies un nešķietu sev svarīga, lai sevi sajustu,” tēlo I. Kapustjanska.
Viņa arī vērš uzmanību, ka dzīve, iznākot brīvībā, varētu neveidoties tik gludi, kā cerēts. Jo ilgāku laiku cilvēks pavadījis aiz restēm, jo grūtāk viņam būs adaptēties ārpusē. “Viņš ir pieradis, ka cietums organizē dzīvi. Nav jādomā, ko ēdīs brokastīs, kā samaksās par dzīvokli un kur atradīs darbu. Daži ieslodzītie vispār uzskata, ka viņiem nav jāstrādā. Līdz ar to viņi nepratīs uzņemties atbildību,” brīdina speciāliste, vēlreiz atgādinot, ka, tikai uzmanīgi saliekot kopā visus plusus un mīnusus, apzinoties sevi un savas vajadzības, var izveidot pamatu veselīgām attiecībām. ◆
