(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. oktobra numurā.)
Vīns no gliemežnīcas
Neparasts rīts gadās, ejot uz Estellas pilsētu. Krēsla, svētdienas rīts, lauku ceļš, vienā pusē augsta klints siena, pie kuras ieraugu divas pilnas alkohola pudeles. Savādi. Otrā ceļa pusē zaļa ieleja. Pēkšņi ceļa līkumā iznirst trīs jaunas spānietes, saposušās, augstpapēžu kurpēs, uzkrāsojušās, ar dzēriena glāzēm rokās, viņas mūs sveicina. Tad cilvēki nāk viens pēc otra, dzirdamas mūzikas skaņas. Nelielā māju ieskautā laukumā ar strūklaku, līdzās milzīgai baznīcai, notiek dejas. “Felice fiesta” — vēsta liels plakāts pie ēkas sienas, dīdžeja pults ir mājas otrā stāva balkonā, skan spāņu mūzika. Jaunieši, tērpušies lielākoties baltā un sarkanā apģērbā, dejo, klaigā, smejas. “Kā kājas? Tulznās?” mūs uzrunā kāds spāņu jauneklis, svētceļotājs. “Vai bijāt svētkos? Satriecoši, brīnišķīgi, tikai neesmu gulējis! Nelaida prom — katrs gribēja iedzert ar mani un, protams, ne jau ūdeni. Nu, kā tu aiziesi! Gulēju tikai dažas stundas, jāiet izdzert lielu krūzi kafijas!” Viņš draudzīgi atsveicinās. Pulkstenis ir septiņi, pie baznīcas piebraukts auto ar ūdenstvertni, un vīri no dievnama kāpnēm ar ūdensstrūklu aizskalo pudeles, glāzes, maisiņus, izsmēķus. Spāņu fiesta jeb svētki, ballītes mūsu ceļā gadās vismaz četros ciematos. Kā teic viens no ceļā satiktajiem: “Spānija ir zeme, kurā patīk svinēt.”
Ceļš strauji ved lejā, plešas vīnogulāju lauki, un to vidū ir vieta, par ko ceļā sapņo daudzi — vairāk kā gadsimtu vecās mūra ēkas sienas nišā ierīkoti divi krāni. Pa vienu tek ūdens, pa otru — vīns. Vīna nogaršošanai nolikta glāzīte, taču daudzi kā trauku izmanto gliemežnīcu.
Vakariņas ar tunci
Ieejot Logroņjo, atceros, ko teica kāds pārdevējs mazpilsētas veikaliņā: “Aiz Logroņjo ir pasaules gals, tālāk vairs nekā nav.” Garais pilsētas ievads ir mazdārziņi. Arī spāņi, tāpat kā latvieši, labprāt rušinās pa zemi, te aug milzīgi sīpoli, visur slejas kārtis pākšaugiem.
Apmetnē, kurā mēs nakšņosim, brīvprātīgie svētceļotājiem gatavo vakariņas. Mēs palīdzam uzklāt galdu, noklausāmies mācītāja sprediķi un, sarunām kā dūkoņai stropā sanot, ēdam vakariņas.
Man līdzās pie galda sēž pusmūža vīrs ar savu meitu no Holandes. Viņš ir ārsts, un kopā ar meitu atvaļinājumā devušies pa Santjago ceļu ar velosipēdiem. Holandieša meitai ir izsmalcinātas manieres, it kā viņa ik dienu pusdienotu kopā ar diplomātiem. Viņa ir perfekti apguvusi uzvedības etiķeti, meitenei ir izcila angļu valodas un tikpat izcila franču valodas prasme. Tomēr viņa ir vienkārša un dzīvespriecīga un studē to, ko vēlas — antropoloģiju. Pirmajā studiju gadā jau bijusi praksē Izraēlā. “Un kā ar darba iespējām pēc tam?” jautāju. Viņa smejas un saka: “Iespēju nav gandrīz nekādu. Bet man tas patīk!” Pēc tam viņa studēšot starptautiskās attiecības un varbūt vēl kaut ko saistītu ar šo jomu.
Ieraugot galdā tunča salātus, ārsts saķer galvu un tēlotā izmisumā, ko tomēr caurvij nopietnība, saka: “Tunča populācijai pasaulē draud iznīkšana. Vai es drīkstu, godinot bēdīgo notikumu, ēst šo tunci, kurš vairs nav dzīvs? Šai zivij tāpat neviens vairs nespēs palīdzēt!”. Vakariņas aizrit jautri, un pēc tam daļa ēdēju dodas nokopt galdu, nomazgāt traukus, bet pārējie iet uz misi. Dievkalpojumā ir arī mūsu draugi itālieši — Džidži un Andrea. Itālietis lūdz sirsnīgi, pār vaigiem rit asaras. Katram ir kāds svarīgs iemesls, kādēļ viņš ir te — Santjago ceļā.
Kā
tuksnesī
Aiz Logroņjo tiešām ir pasaules gals. Pilsētas šajā Spānijas daļā ir jaunas, un tajās nav ne vēsts no senatnīgās burvības. Līdzenums, līdz pašam horizontam nebeidzami saules izdedzināti lauki. Visur — vīnogulāju, kukurūzas un pat labības laukos — darbojas laistīšanas sistēmas, ja tās nebūtu, ražu nevarētu ievākt. Vietējie šo Spānijas daļu dēvē par tuksnesi. Ejot šo ceļu, pārņem bezcerība, ko brīžiem kliedē milzīgi saulespuķu lauki. Mazie ciematiņi, kur visbiežāk ir tikai viena iela, paslēpušies ieplakās, un ejot tos neredz. Akmens mājiņu pudurīši parādās pēkšņi. Interesanti — ciemā var nebūt veikala, taču tajā noteikti būs “restaurante”.
Viens no garākajiem gājieniem bez apdzīvotajām vietām ceļā, tātad arī bez iespējām papildināt ūdenstrauku, ir 17 kilometru posms tuksnesīgajā vidē.
Apmetnē pirms šī garā ceļa neredzam nevienu pazīstamu seju. Tas tādēļ, ka dienā nereti ejam vairāk kā 35 kilometrus, tādu attālumu iet vēl tikai mūsu itāliešu draugi. Nakts ir briesmīga, un izgulēties neizdodas — apmetnēs liela problēma ir krākšana. Divas reizes izmantoju ausu aizbāžņus, taču viss beidzās ar to, ka mans modinātājs piekliedza visu apmetni un pamodināja pusi svētceļotāju, un tikai tad to sadzirdēju. Ja palaimējas iemigt un nepamosties no “zāģēšanas”, tad var izgulēties, taču visbiežāk tas neizdodas, arī šoreiz ne. Ceļā dodamies ap diviem naktī. ◆
(Turpmāk vēl.)
