Oktobra beigas un novembris Latvijā ir gada tumšākais laiks. Tāpēc cilvēki arvien biežāk tel-
pās iededz sve-
ces. Jau kādu laiku no vaska tās gatavoju pati. Interese par šo nodarbi šķita likumsakarīga, jo esmu biškope un gandrīz 40 gadu nostrādāju arī par biškopības skolotāju Vecbebru tehnikumā, tagad profesionālajā vidusskolā. Joprojām lasu lekcijas Latvijas Biškopības biedrības rīkotajos biškopju kursos, bet pamatdarbs man ir Bebru internātvidusskolā, esmu audzinātāja.
Vasks ir biškopības produkts, ko var veiksmīgi izmantot. Nevaru apgalvot, ka sveces ir ļoti pieprasītas, bet tumšajā laikā un Ziemassvētkos cilvēki tomēr grib dzīvo liesmu. Vaska sveces ir dārgākas, bet tomēr izdevīgākas, jo ilgāk deg. Tām ir specifiski dzeltenīgā krāsa, lai gan būtībā vasks izdalās balts. Tomēr, sajaucoties ar medu un ziedputekšņiem, tas iekrā-
sojas. Vasku var arī krāsot ar speciālām krāsām un padarīt to košāku, bet cilvēki dod priekšroku dabīgajam. Krāsas ir ķīmisks piejaukums, bet vaska sveces priekšrocība ir tā, ka, to dedzinot, telpā jūtams medus un propolisa aromāts, kam ir arī gaisu attīrošas īpašības. Tādējādi apkārtnē nepaliek nekādas toksiskās vielas, jo vasks sadeg pilnībā. Tas ir svarīgi, ja mājā ir mazi bērni.
Pati sveces gatavoju un ikdienā bieži vien mājās iededzu. Esmu siltumu mīlošs cilvēks, kuram vajadzīga gaisma. Pat kolēģi atzīst — ja spīd saule, es smaidu biežāk. Man nepatīk drūmais rudens periods, kad lapas nobirušas un ārā ir tumšs. Lai nebūtu nomākts garastāvoklis, nepieciešama sveču dzīvā enerģija. Allaž esmu brīnījusies, kā cilvēki var izturēt polāro nakti, mani tā noteikti nomāktu.
Šis gads biškopjiem bija ļoti bagātīgs. Ir arī novadi, kur medus raža mazāka, jo bija ilgstošs sausums. Vecbebros gan ievāktas izcilas medus ražas jau no maija, kad daudzi augi ziedēja vienlaikus. Pēdējos desmit gados dabā patiesi novērojamas klimata izmaiņas. Agrāk bišu saimes jau līdz 10. septembrim obligāti bija jāpiebaro, tagad piebarot ar invertsīrupu var pat oktobrī. Daži nektāraugi zied vēl tagad. Ja laukā ir vismaz plus astoņi grādi, bites vēl izlido ievākt nektāru un putekšņus. Agrāk nekas tāds nebija novērojams.
Rudenī daudzi pēc dabas norisēm mēģina prognozēt, kāda būs ziema. Es vairāk vēroju bites, jo viņas labi izjūt šos procesus un pasaka priekšā, kas gaidāms. Pagājušajā gadā lielākā daļa dabas vērotāju apgalvoja, ka ziemas nebūs vai arī tā būs mērena ar biežiem atkušņiem. Tomēr tik daudz propolisa, cik stropos bija pērn, es nebiju redzējusi. Tas liecināja par pamatīgu ziemu. Šogad ir tas pats. Tomēr sala, visticamāk, tik drīz vēl nebūs. Tā kā dravas pārbaudu arī kā bišu slimību eksperte, ievēroju, ka bišu mātes pat septembra beigās dēja nenosiltinātās ligzdās. Tas liecina, ka vēl būs silts laiks.
Politikā gan nav tik vienkārši kā ar bitēm. Pagājušajā nedēļā pie Saeimas piketēja skolotāji, pieprasot adekvātu atalgojumu. Tā kā arī pati ilgstoši strādāju šajā jomā, uzskatu, ka sava neapmierinātība ir jāizrāda. Ministru prezidentam var piekrist, ka skolotājiem algas tagad paaugstina straujāk. Tomēr, ja salīdzina, cik “nogrieza” krīzē un cik pieliek tagad, tad neko daudz neiegūstam. Tas nav adekvāti. Esmu pārliecināta, ka skolā strādā tie, kuriem patīk darbs ar bērniem un jauniešiem. Un, ticiet man, šis darbs prasa milzīgu pacietību, enerģiju un radošumu. Es nevarētu strādāt, piemēram, pie konveijera. Tikai jābūt atbilstošai samaksai, lai cilvēkiem būtu arī drošības izjūta un darba kvalitāti neietekmētu pārslodze.
Savākts 10 000 parakstu pret lēmumu Rīgas sabiedriskajā transportā noteikt atšķirīgas biļešu cenas. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija tomēr neatbalstīja šo priekšlikumu, atzīstot, ka deklarēto dzīvesvietu nevar izmantot kā vienīgo kritēriju, nosakot braukšanas atvieglojumus sabiedriskajā transportā.
Lai šādu sistēmu ieviestu, daudz kas atkal jāmaina. Vai tas ekonomiski būs izdevīgi? Domāju, nē. Tad jau arī citas pašvaldības domās kaut kādas pretdarbības. Pat liela daļa rīdzinieku neatbalsta šādu lēmumu, jo arī viņiem laukos ir radi. Turklāt laucinieki dodas uz Rīgu ne tikai strādāt, bet arī iepirkties, tērē tur naudu, tādējādi atbalstot galvaspilsētas ekonomiku. Ja biļetes kļūs ievērojami dārgākas, cilvēki uz Rīgu brauks retāk. Varbūt tas ir labi, jo aktīvāki kļūs lauki. Mums patīk salīdzināt benzīna, pārtikas un citu preču cenas dažādās valstīs, kas nereti kalpo kā arguments to paaugstināšanai. Tomēr mēs to nedarām kopumā, tāpēc šādi salīdzinājumi bieži vien ir neprecīzi.
Diskusijas sabiedrībā notiek arī par iespējamo Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Rīgā. Šī jautājuma iztirzāšana tikai raisa nesaskaņas sabiedrībā. Es domāju — ja jau piemineklis ir uzcelts, tad lai tas tur stāv. Vai tas kādam var traucēt? Ja šajā laukumā tā arī nav izveidots tas, kas tur bija paredzēts pirms daudziem gadiem, tad tagad kaut ko būtiski mainīt nav vajadzības. Tāda ir mūsu vēsture, un kāpēc to noliegt? 10 000 parakstu tomēr ir mazs skaits un apliecina, ka nevajag to darīt.
Tomēr, lai vai kādus lēmumus pieņem valdība vai Saeima, par savu dzīvi mums jādomā pašiem. Cilvēkam nereti jāgriežas kā vāverei ritenī, lai iztiktu. Man papildus pamatdarbam ir biškopība un mazdārziņš, bez kura nevar iztikt. Visu laiku ir jākustas un izdzīvot var. No algas vien to izdarīt gan nav reāli. Man patīk gatavot dažādus dārzeņu konservus, kas tomēr ir liels atspaids ģimenes budžetā. Kad nomāc pagurums, saskaitu pašas sagatavotās burciņas un sarēķinu, ka dienā esmu jau, piemēram, 20 latu nopelnījusi, paskatoties, cik tas viss maksā veikalā. Pie reizes priecājos, ka savu ģimeni esmu nodrošinājusi ar ekoloģiski tīru pārtiku. Mēs esam pieraduši dzīvot pieticīgi un rēķināt. Arī bērni to dara. Viņi saprot lauku nozīmi. Jaunākais dēls ir inženieris, bet lauki viņam patīk, tāpēc tiem ir nākotne.
