(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. oktobra numurā.)
Apsteidz pensionāri
Ir agrs rīts, kad pošamies ceļā no Ronsesvaljesas klostera apmetnes. Mums pievienojas filipīnietis Džozefs, runīgs un smaidīgs puisis. Viņš daudz un labprāt runā ar visiem un no rīta, pat nejautājot, vai mums nav iebildumu, pievienojas. Ejam caur mežu, biezoknī skan pūces vaidi, taču baisi nav. Pļāpājot visādus niekus, ejam pa nelielu ciematiņu, priecājamies par jaukajām mājām, kas izrotātas ar krāšņi ziedošām puķēm. Ceļš ved taisni, un ciematā visi vēl guļ. No kāda pagalma iznāk liela auguma haskijs, labi paēdis un ļoti miermīlīgs. Laiski pienāk un ļauj sevi paglaudīt. Dodamies tālāk, un pēkšņi kā no zemes mūsu priekšā “izaug” vecs vīrs. Viņš mūs uzrunā spāniski. Izrādās, esam pagājuši garām īstajam ceļam, nepamanot zīmes, tumsā nav viegli saskatīt ceļa norādes — dzeltenās bultas vai gliemežvākus. Esam pateicīgi vīram, kurš tik agri piecēlies un gadījies ceļā tieši tad, kad tur ejam. Turpinām iet pa koku ieskautu zemes ceļu, kalni slejas izbalējušajās debesīs, un tālumā dzied gailis. Labprāt izbaudītu ceļu klusējot, bet filipīnietis ir runīgs. Viņš septiņus gadus dzīvo Itālijā, strādā rūpnīcā par preču marķētāju un gadā dažas reizes apciemo vecākus Filipīnās. Slikta valdība esot Itālijā, un viņš sapņo par iespēju doties uz Austrāliju, tur esot labākas darba iespējas. Ceļā satiekam arī beļģi Tomasu, kurš smaidot apjautājas, kā klājas pēc pirmās dienas. Par lielu pārsteigumu mūs apsteidz arī itāliešu pensionāru bariņš. Jautri čalodami, viņi mūs sveicina un aši aiznūjo, priekšgalā ir ekstravaganta platīnblonda slaida dāma ap 70!
Pazīšanās zīme — gliemežvāks
Ceļā jāpierod pie vairākām lietām: ātri reaģēt un atbildēt uz “Hola, Buen camino!” (Sveiki, lai labs ceļš!), bāros, veikalos saprasties spāniski, bet ar ceļā satiktiem svešiniekiem spēt sarunāties viņu valodās. Bet ir tāda īpaša valoda, ko saprot visi, kam pie somas ir svētceļotāju pazīšanās zīme — gliemežvāks.
Tomass, Džozefs un vēl daži ceļā iepazītie paliek mazā pilsētiņā Zubiri. Pulkstenis ir tikai pusviens, un mēs izlemjam doties piecus kilometrus tālāk, uz mazo Larrasoanjas ciematiņu. Tomass teic, ka tas nav prātīgi, jo saule šodien ir īpaši nežēlīga.
Mazais ciemats ir pie seklas upes, tajā veldzējas svētceļotāji. Ceļvedī rakstīts, ka par apmetni Larrasoanjā saņemts daudz sliktu atsauksmju. Briesmīgākais, ko iedomājos, ir blaktis, jo, pirms doties ceļojumā, izlasīju iespējami daudz par šo ceļu, un viens no lielākajiem biediem bija mazie asinssūcēji, kas ieperinājušies dažās svētceļotāju mītnēs. Iekārtojamies mazas divstāvu mājas augšstāvā un secinām, ka sliktās atsauksmes varētu būt tādēļ, ka te viss “brēc” pēc remonta.
Draugi pazūd pa
ceļam
Pēcpusdienā apmetnes virtuvē gatavojam maltīti un satiekam līdz šim lielākās “briesmas” — mazo pļāpīgo amerikānieti Amandu. Pārmērīgi sabiedriskā un runīgā meitene, kuru iepazinām Ronsesvaljesā, ir notvērusi kādu itāliešu puisi un nepārtraukti runā. Arī viņš runā, tikai itāliski, tā viņi katrs savā valodā kaut ko “ber”.
Ēdam sauso zupu ar siermaizi, pienāk amerikāniete un sāk iztaujāt. “Jūs arī šeit? No kurienes jūs īsti esat? Latvijas? Kur tā ir? Ko jūs tur ēdat? Zupu? Kur jūs to dabūjāt, vai te ir veikals? Un kur tas ir? Man vajag nopirkt stipru sauļošanās krēmu, es it kā uzsmērēju, bet tas neko nelīdzēja. Pazaudēju gandrīz pusi sejas, redzat?” Amanda rāda vaigu. Viņa ierauga, ka turpat esošā veļas mazgāšanas izlietne ir brīva, un apjukusi jautā: “Kur ir manas zeķes? Man tās jāizmazgā! Līga, tu neredzēji manas zeķes? Kur gan es tās noliku? Es vienmēr visu pazaudēju, šodien pa ceļam pazaudēju arī visus savus draugus, nezinu, kā tas gadījās, viņi kaut kur nozuda… Tagad jāmeklē jauni draugi.” Par to gan nav jābrīnās — nodomāju. Tik pļāpīgu cilvēku ilgi nevar izturēt. Lai viņa neiedomātos par savām jaunajām draudzenēm padarīt mūs, ātri lavāmies prom. Vēlāk ievēroju, ka no Amandas cenšas izvairīties visi, ar kuriem viņa parunā kaut desmit minūšu.
Vēršu nāves
skrējiens
Blakus gultās apmetnē iekārtojušies itāliešu pensionāri. Pavisam viņi ir pieci — Džidži, Flavio, Andrea, Monika un slaidā spriganā Nikoleta. Savos aptuveni 70 gados Nikoleta izceļas, viņai ir moderns matu griezums, bet laiks cirtas nokrāsojis platīnblondas. Saulē iedegusi brūna, viņa nekautrējas, tērpusies peldkostīmā un superīsos šortiņos, doties uz ciemata veikalu. Maigā čivinošā balsī Nikoleta izrīko savus draugus un bieži smejas: “Bella, bella!”. Pat nezinu, kādā valodā mēs sazināmies, taču mazliet parunājam, kaut itāliešu vecīši nerunā angliski, bet mēs nerunājam itāliski.
No rīta satiekam viņus uz ceļa, atkal jau itālieši mūs ar skaļiem “Ciao, ragazzi, ciao!” (Sveiki, jaunieši, sveiki!) apsteidz. Viņi, tāpat kā mēs, ceļas agri — puspiecos. Pamplonā, vienā no Santjago ceļa skaistākajām pilsētām, iesoļojam kopā ar itāliešiem.
Pamplona dibināta 74. gadā
p. m. ē., pasaulē zināma ar slaveno vēršu skriešanās festivālu un skaisto viduslaiku vecpilsētu. Vēršu skrējieni Pamplonā notiek kopš 1911. gada, un līdz 2013. gadam skrējienu laikā dzīvību zaudējuši 15 cilvēku, bet vidēji ik gadu šajā skrējienā ir ap 200 — 300 ievainoto. Cīņu vēršus izlaiž senās pilsētas centra ielās, viņi skrien 850 metru uz arēnu, kur vakarā tiek nogalināti vēršu cīņā un vēlāk servēti pilsētas restorānos. Pamplonas vecpilsēta ir kompakta, to nav grūti izstaigāt kājām, aplūkojam Pils laukumu, katedrāli, baznīcas un vareno, skaisto cietoksni. Pusdienojam zālienā pie cietokšņa un nospriežam, ka Pamplonā, lai visu varētu kārtīgi aplūkot, vajadzētu pavadīt nedēļu. ◆
(Turpmāk vēl.)
