Šogad simtā dzimšanas diena svinama vienam no izcilākajiem pagājušā gadsimta lauksaimniekiem — Kokneses pagasta Bormaņos bijušā kolhoza “Rīts” priekšsēdētājam Pēterim Torsteram. Jau 31 gads pagājis, kopš viņa nav mūsu vidū, bet laikabiedru atmiņās Pēteris Torsters palicis kā cilvēka spēka un tikumības sakausējums. Joprojām dzīva leģenda, ko arī man izdevās uzzināt no laikabiedru stāstiem, fotogrāfijām, viņa balss ieraksta, ciemojoties viņa mājās “Lāskalnos” Pērses upes krastā pie meitas Mudītes Šicas.
Pēteris Torsters dzimis 1913. gada
4. jūnijā Kalsnavā. Beidzis Laidzes lopkopības skolu, strādājis Kuldīgas puses saimniecībās, Pļaviņās, bet 1952. gadā Pēteris ieradies Kokneses pusē, sākumā bija zootehniķis kolhozā “Varonis”, vēlāk ievēlēts par kolhoza “Rīts” priekšsēdētāju. Tieši kolhozam, kā pats vēlāk atzīst, viņš veltījis visu savu dzīvi un spēku. Šī īpašā cilvēka mūžs aprāvās 1982. gada 16. martā.
Emocijas aizved uz “Rītu”
Veronika Brodere ilgu laiku ne tikai strādāja kopā ar Pēteri Torsteru, bet arī dzīvoja vienā mājā. 1959. gada 15. augustā viņa sāka strādāt kolhozā “Rīts” par zootehniķi. Atnākusi no Latgales, Viļānu rajona Makužiem. Pēc Malnavas tehnikuma beigšanas astoņpadsmitgadīgo meiteni norīkota uz kādu kolhozu Latgalē. Pirmais uzdevums bija nogādāt cūku kravu Rēzeknē. Pirms sākt darbu, Veronika jautājusi, cik viņa par to saņems. Toreiz samaksu rēķināja gada garumā, algu izmaksāja gada beigās, dažkārt ne naudā, bet, piemēram, graudos. Aptvērusi dzīves realitāti, viņa apjukumā taisnā ceļā devās uz autobusa pieturu, iekāpa pirmajā autobusā un brauca, cik vien tālu tas veda. Apstājusies Pļaviņās un tur uzzinājusi, ka kolhozā “Rīts” vajadzīgs zootehniķis.
Sals, bet prom neies
Bija vasaras pievakare. Pēteris, sapļāvis āboliņu, apstājies, sakārtojis cepuri un pamanīju pa ceļu nākam pavisam jaunu meiteni. “Iedomājos tādu bargu priekšnieku, bet viņš bija vienkāršs cilvēks, ar savu piemājas saimniecību, kurā vakaros pēc darba kolhozā nevis atpūtās, bet turpināja strādāt, gādāt par saviem lopiņiem,” stāsta Veronika. Iepaticies viņai šajā pusē, pat par algu nejautājusi. Kolhoza priekšsēdētājs piedāvājis zootehniķes darbu. Tajā vakarā par mājās braukšanu vairs nebija ko domāt. Pētera sieva Biruta bija izvārījusi putraimu biezputru un aicināja vakariņās. “Pirms vakariņām viņš ienāca istabā nosvīdis, sastrādātām rokām, nospriedu — īsts darbarūķis,” atceras Veronika. Apjautājusies par naktsmājām, un Pēteris uzvedis viņu “Lāskalnu” otrajā stāvā. Tur bijušas divas istabas, vienu ierādījis Veronikai. Dzīvojusi viņa šajā istabā četrus gadus. Ziemā bijis grūti. Piekurināt to nevarēja, vienīgā iespēja — gulēt ar visām drēbēm, rītos sega bija pat nosarmojusi. Tāpēc Torsteri Veroniku aicinājuši lejā sildīties, un, ja sals bijis tik spalgs, ka augšstāvā gulēt nav bijis iespējams, ierādījuši gultasvietu pirmajā stāvā.
“Bet man tur patika, par promiešanu pat neiedomājos. Palīdzēja malku sagādāt, savukārt es palīdzēju mājas darbos. Baroju vistas, pīles, bites aprūpēju, vakaros cūkas pabaroju. Biju viņiem kā pašu bērns, viņš man kā tēvs. Kad vajadzēja, arī pažēloja,” tā Veronika.
Torsteriem auga divi dēli — Jānis un Uldis. Veronika kopā ar viņiem brīvajos brīžos dzenāja bumbu. Vēlāk viens no viņiem piedāvājis precēties, bet meitenei bijuši citi plāni — vēlējusies studēt.
Mūžs Pērses krastā
Kā priekšsēdētājs Torsters bijis stingrs, slinkošanu necietis. Tolaik, esot Ogres rajona sastāvā, “Rīts” bija labākā saimniecība, ar augstākajiem piena izslaukumiem. Par to dažādi apbalvojumi, karogi, vimpeļi saņemti, ka ne saskaitīt. Veronika ir viena no retajiem “Rīta” rūdījumu ieguvušajiem, kura turpināja strādāt vēl ilgi pēc tam, kad Pēteris tā vadību jau bija atdevis citiem, tajā skaitā pie viena no amata mantiniekiem — Jāņa Miezīša.
Kopā ar Pēteri ne tikai darbs darīts, bet arī ekskursijās braukts, jubilejas, Līgo svētki svinēti — gan “Lāskalnos”, gan lielajā kolhoza šķūnī, gan upes līcī. Kolhozs “Rīts” bija viens no pirmajiem, kurā ieviesa garantēto darba samaksu. Pirmā alga bija 40 — 50 rubļu mēnesī, ar gadiem tā palielinājās. Lai arī Veronikai bijuši darba piedāvājumi no apkārtnes saimniecībām, viņa strikti pateikusi, ka no kolhoza neies prom līdz pat mūža galam. Toreiz tas teikts jaunībā, ar “karstu galvu”, bet dzīvē tā arī noticis. Tagad Veronika mīt Pļaviņu pansionātā, slimības dēļ viņai vairs nav kāju, un ikdiena paiet trešā stāva istabiņā, gultā, kavējoties atmiņās. Stāstot par pagājušajiem laikiem, atmiņas ir tik spilgtas, ka Veronikas stāstījums apraujas, viņa aizklāj seju, raud. Samulstu, gribas sirmo kundzi mierināt. “Tas bija skaistākais laiks, nu tas aiz muguras, tas viss pieder pagātnei. Viss mūžs pagājis tajā Pērses krastā,” viņa nosaka.
Kājām no vienas malas līdz otrai
Andrejs Pavlovičs 1940. gadā kopā ar ģimeni bija spiests no Latgales pārcelties uz Birzgali. Kara laikā nonāca Skrīveros, vēlāk viņam iedalīja zemi Atradzē, tur uzcēla māju, tad vēl pāris dzīves pagriezienu, līdz 1958. gada aprīlī sāka strādāt kolhozā “Rīts” pie Pētera Torstera par būvbrigādes vadītāju. Darījis arī citus darbus, piemēram, šofera, dispečera. Andrejs atceras, ka toreiz daudz jaunu labu speciālistu vēlējās strādāt pie Torstera. Savukārt viņš no visiem vecajiem pamazām ticis vaļā.
Ar katru jauno speciālistu, arī Andreju, kolhoza priekšsēdētājs personīgi parunājis, vēlāk kājām izstaigājis visus kolhoza ceļus — no vienas robežas līdz otrai, izrādījis laukus, fermas, darbnīcas. “Bija, ko pasvīst, lai tiktu viņam līdzi. Viss bija jāpārzina, un pēc tam vajadzēja dot savu vērtējumu un ierosinājumus,” atceroties savas pirmās darba dienas kolhozā, stāsta Andrejs.
Mājās aizved, prēmiju atņem
“Lika mums katram brigadierim rakstīt plānu un pēc tam “piekasījās” par katru izlietoto nagliņu. Toreiz govis kūtī stāvēja atsevišķi piesietas, katrai no dēļiem taisīja aizgaldu. Vajadzēja sarēķināt, cik naglu izlietos, cik kilogramu kopā nepieciešams. Bija briesmīgi stingrs. Bet labs ar’. Ļoti cilvēcīgs, nekad nedzirdēju viņu lamājamies ne krieviski, ne latviski. Ja nogrēkojies, tad nežēlojies, neko nedabūsi. Bija ražas laiks, zinājām, ka gaidāmas prēmijas, bet vienu no manas brigādes, jau labi iedzērušu, Pēteris pieķēra pie veikala. Mājās iereibušo pēc viņa lūguma priekšnieks aizvedis, bet par to prēmiju viņam atņēmis. “Darbā nebiji, dzēri, saņem sodu! Pēc trim dienām valdes sēde, atnāc, parunāsim,” teicis Torsters. Ja reiz pieņēma lēmumu, pārliecināt viņu par pretējo bija veltīga laika šķiešana,” atmiņās kavēties turpina Andrejs. “Ar stingrību un kārtību izdevās pāriet uz ikmēneša algas izmaksu. Sāka rēķināt, visiem visu “nogrieza”, līdz pēdējai kapeikai izskaitļoja. Ja noteikto normu izpildīja, pārējo varēja pārdot, un par to nāca nauda algām. Par plāna izpildi arī maksāja, bet tās summas bija niecīgas.”
Kas darbu dara, tas arī svētkus svin
“Kā papildnozare piensaimniecībai kolhozā bija putnu audzēšana. Lai neceltu speciālu fermu jaunajiem putniem, viņus kolhozs iegādājās un uz laiku atdeva katram kolhozniekam, kurš to vēlējās. Arī kolhoza priekšsēdētājs kopā ar sievu audzējuši cāļus. Kad putni bija paaugušies, visus savāca un tad jau nobaroja fermā. Bet kolhoza pamatbūves bija neskaitāmas fermas, staļļi, novietnes — aitu, cūku, slaucamo govju un nobarojamo teļu. “Stuķēnos” bija divi zirgu staļļi, divas slaucamo govju fermas, teļu ferma, “Aizpurvēs” — teļu un aitu, tepat netālu no manas mājas bija aitu ferma, “Līdacēs” turēja govis,” stāsta Andrejs Pavlovičs.
Bija ne tikai smags darbs ikdienā, arī atpūtas, izklaides netrūcis. Toreiz viss — kino, teātris, klubs — bija pašiem Bormaņos. Īpaši atzīmēja gada pārskata nodošanu, brauca uz teātriem, ekskursijās. Sākumā saimniecībai bija mazais autobuss, vēlāk iegādāts lielais un ekskursijās braukts visu vasaru. Uz pasākumiem veda korus un pašdarbības teātra kolektīvu.
Skaistas bija Jāņu dienas, kurām jau laikus no saimniecības miežiem paši brūvēja alu.
Trīs dienas svinēja. Sieviešu dienā,
8. martā, organizēja pasākumu restorānā “Klidziņa”, citreiz to atzīmēja somu pirtī.
Priekšsēdētājs —
sociālais darbinieks
Kārtīgs sava ceļa gājējs bijis Pēteris Torsters. Par to gan bieži vien no augstākas priekšniecības, rajona vadības, dabūja “pa kaklu”. Andrejs stāsta gadījumu no dzīves: “Bija paredzēts audzēt kukurūzu, bet 100 hektāros jau auga āboliņš. Pildot rīkojumu, āboliņu nāktos izart. No āboliņa lopiem lielāks labums kā no kukurūzas, un Pēteris izdomāja viltību. Kukurūzu iesēja gan, tikai daudz mazākā platībā. No rajona pārbaudīt brauca jaunas, smukas meitenītes, no laukiem ne velna nesaprot. Aizved viņas pie lauka, parāda, caur mežu izved tam pašam laukam otrā pusē, bet jau kā pie cita. Ja gribēja ādu glābt, visādi vajadzēja mānīties. Bet viņa saimniekošanas gados visa kolhoza zeme bija meliorēta, un audzēt varēja visu ko.”
Mūsdienās gluži neticami sastapt cilvēku, kurš kā vadītājs tik daudzpusīgi zinātu savus darbiniekus. Ja ģimenēs bija nesaskaņas, kolhoza priekšsēdētājs personīgi, kopā ar revīzijas komisijas priekšēdētāju, pēc profesijas skolotāju, Ūsiņas kundzi gāja ciemos, izrunāties. Pārrunāja bērnu uzvedību skolā. Ja bērni nemācījās, neapmeklēja skolu, vecākus sauca uz valdes sēdi.
Latvijas armijas kareivis
Trešais cilvēks, kurš palīdz pāršķirstīt atmiņu lapas, ir Pētera Torstera meita Mudīte Šica. Viņa dzīvo “Lāskalnos”, mājā, kurā visus priekšsēdētāja darba gadus un arī vēlāk dzīvoja Pēteris Torsters ar ģimeni.
“Lāskalni” “noslēpušies” Pērses upes krastā, ābeļdārza ieskauti. Eju pa aleju, kreisā pusē šķūnis, aiz tā lauks, tālāk mežs. Labajā pusē māja, vienkārša, balta divstāvu ēka. Krāsotas koka grīdas, mēbeles atgādina laiku pirms daudziem gadu desmitiem. Pētera meita sagatavojusi albumus, izgriezumus no avīzēm, grāmatas. Uz galda lenšu magnetofons, istabas stūrī tēva biste bronzā. Goda vietā vairākas viņa fotogrāfijas. Vienā no tām viņš redzams platu smaidu, raksturīgo cepuri galvā, ar brillēm. Bilde tapusi astoņdesmito gadu sākumā, tātad Pēterim tad varēja būt vairāk kā 65 gadi. Citās bildēs tēvs redzams uz motocikla. Pirmais braucamais bijis motocikls “Kavrovec”, vēlāk ticis pie pobedas, visbeidzot piešķirta pelēcīgas krāsas volga. Albumos arī senākas bildes, no 30. gadiem. Tajās Pētera krusttēvs — augumā liels vīrs, vārdā Pēteris Lācītis. Viņš Latvijas brīvvalsts laikā bija Pļaviņu pilsētas “galva”. Vēlāk izsūtīts, sešdesmitajos gados atgriezās Latvijā. Kādā citā — Pēteris 20 gadu vecumā Latvijas armijas formā.
Trīsdesmit gadu sena balss
Mudīte ieslēdz magnetofonu, noklakšķ slēdži, un istabu piepilda fragments no 1981. gada februāra atvadu pasākuma pateicības runas kolhoza ļaudīm. Balss ir sirsnīga, bet tajā pašā laikā vēsa, stingra. Runa ir bez lieka patosa, teatrālas uzspēlētības, liekulības. Kolhoza priekšsēdētājs promejot pateicas kolhozniekiem, ar kuriem kopā sasniegts agrāk, šķiet, neiespējamais. Tad Pētera balss aizlūst, noliecot galvu un sakot paldies tēvam un mātei. Par to, ka radināja būt nopietnam, stingram, nelokāmam, ka iemācīja strādāt, mīlēt grūtības. “Man patīk viss, kas ir mokas,” saka Torsters. Paldies skan arī sievai: “Mēs kopā audzinājām trīs bērnus. Viņi bija trīs, bet man radās ceturtais, un tā ir (turpmākos vārdus runātājs izsaka klusi, kā kautrējoties no asarām, ar kurām viņš cīnās visu runas laiku) kolhoza saimniecība. Un lai piedod man bērni, ja viņiem esmu veltījis mazāk nopietnības kā kolhozam. Tā ir noticis, un tas vairs nav atgriežams.”
Patika arī kāzas rīkot
Runā viņš arī par sākumu kolhozā “Varonis”, kurā viņš strādāja par zootehniķi, bet vēlāk, kad kolhozu sadalīja, cilvēki nākuši, runājuši, lūguši, pār-
liecinājuši viņu palikt un kļūt par priekšsēdētāju. Par laimi vai nelaimi, viņš paklausījis. Pēc 25 šajā amatā pavadītajiem gadiem viņš atzīst, ka joprojām nesaprot, kā tā uzreiz varēja sākt ar tik plašu vērienu. Tad un vēl ilgi pēc tam Pēteris gājis pēc padoma pie daudziem pieredzējušākiem kolēģiem. Toties aizejot no priekšsēdētāja amata, viņš mudina pārējos ar vārdiem: “Kaut nakts viducī, ja kādam vajadzēs palīdzību, nekad tas netiks liegts no manas puses.”
Mudīte stāsta, ka šajā atvadu vakarā piedalījies arī aktieris Imants Skrastiņš. Skanējušas dziesmas “Kamolā tinēja”, “Nāk rudens izgleznot Latviju”. Patika papam, tā Pēteri Torsteru sauca viņa meita, darbs, bet viņš bija arī kultūras cienītājs. “Svinējām Jāņus, bet daudz kuplāk un svinīgāk — Pēterdienas. Cilvēki nāca, dziedāja, dejoja līdz rītam. Viņa krustdēls Guntis spēlēja akordeonu. Pasākumi bija sirsnīgi. Tagad tas viss zudis kā nebijis. Bet tēva laikā tapa klubs, aicināja aktierus, rīkoja balles, rādīja kino. Kopā ar māti bieži gāja par vedējiem kāzās,” atceras meita.
Gods būt tēva meitai
Mudīte atceras, ka māte vienmēr rājusies par krekliem, kas bija nosmērēti ar zemi, bet viņam vajadzēja tīrus laukus. Ja pamanīja kokus, akmeņus, tūlīt nesa malā. Aizmirsa par sevi. Dzīvoja kolhoza mājā, kuras daļu tikai vēlāk par pajām ģimene privatizēja. Māja 70. gados nodega, un tagadējā nav tā, kurā savus darba un dzīves gadus vadīja Pēteris Torsters. Arī ērtāku piebraucamo ceļu uztaisīja vēlāk, cita kolhoza priekšsēdētāja laikā.
Pētera meita stāsta, ka viņš sievu, rīdzinieci Birutu, iepazinis Laidzē, kad tur mācījies lopkopības skolā. Mammai paps tā īsti neesot paticis, bet uzmanība un neatlaidība mīkstinājusi viņas sirdi. Viņš savukārt nebija pretīrunātājs, bet pēc sava prāta gan darīja. Rājienus saņēma, bet kolhoza darba rādītāji bija labi, augsti izslaukumi, veica pamatīgu meliorācijas darbu, tāpēc daudz kas tika piedots.
“Esmu viņu idealizējusi, bet man tētis joprojām ir paraugs visam. Sirsnīgs, izpalīdzīgs, nekad nevienu rupju vārdu nedzirdēja. Mamma dzīvoja mājās, nestrādāja kolhozā un vienmēr gādāja, lai paps būtu paēdis, lai viņam nekā netrūktu. Viņam savukārt vienmēr bija par maz laika, lai paēstu, pusdienas visbiežāk bija jānes uz kantori. Darba mīlestība ietekmēja vēlākos gados, kad mūža beigās bija problēmas ar veselību, neklausīja labā roka un parakstīšanās sagādāja grūtības. Viņš man ir iemācījis dzīves pamatus, pat tādus sīkumus, kā skursteni, krāsni iztīrīt, kā izkapti uztrīt. Viņš nebija miljonārs, nebija lišķis un liekulis, un tieši tāpēc ar lepnumu saucu sevi par tēva meitu.” ◆
