Attīstoties azartspēļu biznesam, arvien vairāk cilvēku piedzīvo atkarību no tām. Latvijā nav oficiālu ziņu par azartspēļu atkarīgo skaitu, bet, nenoliedzami, katru gadu tas palielinās. Spēļu zāles ar savām spožajām izkārtnēm vilina aizvien jaunus spēlētājus. Aizkrauklē tādas ir jau trīs. Kas tajās notiek, kādas sekas var būt atkarīgajiem un kā no tām izvairīties?
Prom no ikdienas rūpēm un raizēm
Dažkārt spēle ir stiprāka par cilvēku. Iedomājieties — bērns spēlējas ar viņam mīļu rotaļlietu. Viņa acīs ir laimes izjūta, un viņš ir aizmirsis par visu pasauli. Pamēģiniet pārtraukt viņa rotaļu, un atskanēs skaļas raudas. Ar pieaugušu cilvēku notiek kaut kas līdzīgs, kad viņš iegājis azartā spēļu zālē. Viņa acis mirdz tāpat kā bērnam, kuram nopirkta jauna krāsaina rotaļlieta. Spēļu zālē valda puskrēsla, automātos mirdz krāsainas podziņas, mirguļo gaismas, tā vien gribas tūlīt doties un izmēģināt laimi. Ne mazums taču ir dzirdēts, ka dažs labs tiekot pie lielas naudas. Tomēr realitāte ir skarba.
Sēžu kādā no šādām zālēm Aizkrauklē. Nav jābūt izcilam psihologam, lai saprastu, ka tonētie logi spēļu zālēm ir ne tikai tāpēc, lai ziņkārīgie neskatītos un nerādītu ar pirkstiem. Tonētie logi neļauj telpā iekļūt dienas gaismai, līdz ar to cilvēkam, kas tur spēlē, zūd laika izjūta. Te nevar redzēt, vai ir rīts vai vakars. Skan klusināta mūzika, pustumsā aizmirstas ikdiena, nevienam nerūp tas, ka esi te par ilgu aizsēdējies. Laiks te paiet daudz ātrāk, zūd laika un realitātes izjūta.
Pie daudzām spēļu zālēm ir izkārtne “Laimētava”. Pēc līdzības —
krautuve ir vieta, kur krauj, noliktavā kaut ko noliek, pietura — vieta, kur pietur kāds transportlīdzeklis. Bet vai “Laimētava” tiešām ir laimētava?
Nospēlētās summas ir dažādas
“Spēļu automāti neļaus sevi apkrāpt, no kā tad mēs dzīvosim?” stāsta Katrīna (vārds mainīts), kādas spēļu zāles darbiniece. “Protams, spēļu zālē sola, ka te var tikai laimēt, nevis zaudēt. Tā ir paša spēlmaņa atbildība, uz cik lielām likmēm spēlēt. Nevar gaidīt, ka vienā vakarā no ieguldītās naudas tiešām dabūsiet atpakaļ cerētos procentus.”
Nospēlētās naudassummas ir dažādas. “Ir tādi, kuri pie mums nospēlē tikai dažus latus, bet ir arī tādi, kuri te atstāj simtus,” saka sarunbiedrene. “Nozīme ir arī alkoholam. Ne velti spēļu zālēs ir bārs, un ne velti saka, ka alkohols noņem skopumu. Uz lielākām likmēm spēlē tie, kuri ir alkohola reibumā, vai tādi, kuri vēlas “pazīmēties”. Kaut arī Aizkrauklē, mazā pilsētā, ir trīs spēļu zāles, klientu pietiek. Vieniem tā ir tikai gadījuma spēle, daļai tā jau ir kļuvusi par atkarību, līdzko viņiem ir nauda, tā viņi ir pie mums.”
Lielākā daļa
atgriežas
Azartspēles it kā ir izklaide un nervus kutinoša aizraušanās. Tomēr arvien vairāk cilvēku nonāk azartspēļu atkarībā, kas izposta paša spēlmaņa un tuvinieku dzīvi. Kāds šajā bezdibenī iekrīt palēnām, kāds uzreiz. “Lielākā daļa spēlmaņu joprojām iegriežas spēļu zālē pārliecībā, ka viņi nekļūs atkarīgi. Kad cilvēks pirmo reizi laimē, viņam šķiet, ka viņš atradis zelta dzīslu,” saka Katrīna. “Pēc pirmā laimesta lielākajai daļai viesošanās biežums un ilgums zālē palielinās, pēc kāda laika var redzēt, ka cilvēku sāk mocīt tādas kā paģiras, kuras vajag slāpēt ar spēlēšanu. Dažkārt skatos uz šiem cilvēkiem — lielu daļu no viņiem pazīstu, zinu viņu ģimenes, un tad gribas teikt: “Apstājies, ko tu dari!”. Ne reizi vien pie mums ierodas kāds no spēlmaņa radiniekiem, lai “noņemtu viņu no skatuves”, bet pēc neilga laika viņš atkal ir atpakaļ un tukšām acīm atkal spēlē, cerot gūt savu lielo laimestu. Bieži dzirdu — šī gan ir pēdējā reize vai pēdējie lati, kurus te atstāju. Bet pēc dažām dienām solītājs atkal sēž pie automāta.”
Naudas nav pat
maizei
Aprunājos ar kādu aptuveni trīsdesmit gadu vecu aizkrauklieti, kurš nupat iznācis no spēļu zāles. Viņš uzskata, ka spēļu zāli apmeklē reti — apmēram reizi nedēļā. “Parasti to daru nedēļas nogalēs. Nav jau tā, ka visi šurp nāk tikai spēlēt, ir arī tādi, kuri te satiekas ar paziņām, iedzer kādu kokteili. Aizkrauklē taču nav nevienas normālas kafejnīcas, kur pēc desmitiem vakarā var pasēdēt,” saka Viktors. “Protams, ir arī tādi, kuri nāk tikai spēlēt. Tic lielajam laimestam. Esmu arī es uzspēlējis, bet, ja esmu nolēmis nospēlēt piecus latus, tad vairāk arī nelieku. Bet ir tādi veči, kuri te iztukšo ne tikai sava naudasmaka saturu, bet vēl aizņemas no draugiem, lai atspēlētos. Bet nekas jau neiznāk. Protams, redzot, ka cits laimē, arī tev rodas kārdinājums pamēģināt. Ja jau viņam izdevās, tad arī man noteikti izdosies. Nozīme ir arī tam, ka daudzi pastāsta draugiem, ja ir ko laimējuši.”
Arī pašam nācies tikties ar cilvēkiem, kuri spēļu zālē ir atstājuši visu naudu. Nesen braucu no darba mājās autobusā. Tajā iekāpa arī kāds paziņa. Ieraugot, ka tikko esmu bijis veikalā un man ir iepirkumu maisiņš, palūdza, lai iedodu kādu šķēli maizes. “No vakardienas neko neesmu ēdis, visu naudu atstāju automātos. Labi, ka čoms iedeva biļetei,” teica paziņa.
Pārsvarā vīrieši
Ar azartspēlēm aizraujas dažādu vecumu cilvēki, tomēr, kā atzīst Katrīna, pārsvarā tie ir vīrieši vecumā no 20 līdz 40 gadiem, bet nākot arī pensionāri. “Ir tādi, kuri šurp nāk cerībā laimēt, un ir arī tādi, kuri uz spēļu zāli nāk, lai aizmuktu no ikdienas, problēmām ģimenē,” saka Katrīna. “Žēl ģimeņu, daži zālē pavada visu nakti. Zinu tādus, kuri ir precējušies, ir bērni, bet viņiem vienalga, ko domā tuvinieki. Daži akli tic, ka iegūs lielo laimestu un viņiem viss tiks piedots. Viņi bieži ir “uzvilkti”, te var dzirdēt gan lamas, gan draudus. Gadās saukt arī apsardzi vai policiju.”
Bieži azartspēļu atkarībā nonāk turīgi cilvēki. Cilvēkam dzīvē ir viss, taču nepietiek iekšējās harmonijas, un tas rada nemieru, trūkst spēcīgu kaislību — spēļu zālē iespējams tās izdzīvot. Taču no azartspēļu atkarības cieš arī neveiksminieki, kuri nespēj nopelnīt, apgādāt ģimeni vai arī vispār nespēj nodibināt attiecības, kas apliecinātu viņu vīrišķību. Cietis neveiksmi reālajā dzīvē, viņš meklē citas iespējas. Viņaprāt, spēļu zālē ir iespēja aizbēgt no realitātes.
Slimība, kas
jāārstē
Psihologi atzīst, ka atkarība no azartspēlēm, tāpat kā citas atkarības (alkoholisms, narkomānija utt.), ir slimība un ir ārstējama. Tomēr, lai to varētu ārstēt, cilvēkam pašam jāsaprot, ka viņš ir atkarīgs. Un nevajag viņu nosodīt, bet palīdzēt, jo vienam cīnīties ir daudz grūtāk, nekā apzinoties, ka esi ar kādu kopā.
“Azartspēles noteikti var kļūt par atkarību,” saka Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centra psiholoģe Valentīna Sauka. “Cilvēks spēļu zālē zaudē ne tikai naudu, bet sabojā arī veselību. Sēžot spēļu zālē, cilvēks zaudē realitātes izjūtu, parasti uz turieni dodas naktīs, līdz ar to tiek traucēts miegs. Spēlmaņi uzturā lieto neveselīgu pārtiku vai to vispār nelieto, mazinās fiziskās aktivitātes, un cilvēka resursi zūd. Atkarīgie kļūst nervozāki un agresīvāki. Atkarības ir ārstējamas, viens no zināmākajiem piemēriem ir Raimonds Pauls, kurš izārstējās no alkoholisma. Arī atkarības no azartspēlēm ārstēšana ir līdzīga. Viena no populārākajām ārstniecības programmām ir tā saucamā Minesotas programma. Tomēr, lai sāktu ārstēšanos, cilvēkam vispirms ir jāapzinās, ka viņš ir atkarīgs un neviens cits, ne tuvinieki, ne draugi, viņa vietā to nevar izdarīt.” ◆
