It kā jau rudens ir plekstu un plēsīgo zivju copes laiks, un pavisam nevietā aizmirstam, ka tieši tagad daudzi copmaņi, kuru tomēr ir nesalīdzināmi mazāk kā spiningotāju, sāk lielo brekšu copi un tieši uz fīdera. Šajā laikā breksis kļūst ļoti cimperlīgs, kaut arī pēc loģikas viņam vajadzētu grābt barību pilnu muti, jo tauki ziemai ir jāuzkrāj. Protams, šo makšķeres tipu es vienmēr esmu saucis par “universālo kareivi”, jo kur tikai to atkarībā no smaguma testa var vien izmantot. Šis kāts der kā pamats uz vieglo gruntsmakšķeri, tā izvēloties attiecīgu testu copei jūrā uz butēm. Tāpat daudzi šo makšķeri izmanto copei ar vaglera tipa pludiem tālai ēsmas iemešanai. Man ir divi šī tipa makšķerkāti, kas noder copei uz līdakām ar dzīvo zivtiņu. Ļoti plašs klāsts un, atklāti sakot, izturīgi rīki. Atliek vien pamainīt attiecīgas spicītes atbilstoša smaguma paredzamajai zivij, kaut ej nu tu sazini, cik liels zvērs tavu ēsmu kādā brīdī paķers.
Standarti un
nestandarti
Standarta fīders ir 390—420 centimetru garš. Tests — ap 120 gramu. Tās ir tās klasiskās lietas un reti kad no šiem cipariem mēs atkāpjamies. Būtībā jau viss ir pareizi, tikai būtu jāņem vērā mazās nianses, kas copē itin bieži nosaka daudz ko. Piemēram, 390 centimetru garš fīders copei no laivas būs stipri par garu. Te drīzāk noderēs 330 centimetru un varbūt pat vēl mazāk. Piemēram, copei Igaunijā, Emajegi upē, kur vienmēr labākie rādītāji ir tieši pēc darbības no laivas, fīderi tiek pārtaisīti pat divu metru garumā. Tas tāpēc, ka attālums, kādā jāiemet ēsma, nav lielāks par 15 metriem, un breksi pievilkt pie laivas un paņemt būs daudz ērtāk ar īsāku kātu. Savukārt jūrā, izmantojot fīderi ar 180 gramu testu, es daudz labprātāk ņemtu 450 centimetru garu.
Iegādājoties fīdera makšķerkātu, jāņem vērā tā cenas. Tagad ir īstais brīdis, kad var copes lietu bodē pakaulēties ar saimnieku par cenām, jo kam viņam turēt plauktā vasaras makšķeres (iesaldēta un ‘‘nestrādājoša’’ nauda), ja labāk nolaist cenu, un abām pusēm būs savi labumi.
Visbiežāk tiek pirkti grafīta vai stiklšķiedras materiālu makšķerkāti. Grafīts, protams, būs dārgāks. Lai vai kā, bet galvenā funkcija fīdera kātam tomēr ir maināmajām spicītēm. Uzliksi ne to versiju, būs visas iespējas kātu padarīt mazefektīvu vai, vēl ļaunāk, salauzt. Pērkot fīderi gruntsmakšķerēšanai, tomēr vajag atcerēties, par ko rakstīju sākumā, ka šī makšķere der vēl citām copes versijām.
Auklas un
barotavas
Par auklām jāsaka tā, ka starp abiem iespējamajiem auklu tipiem — pīto un monofilo — šis pārnestā nozīmē karš laikam turpināsies bezgalīgi. Es zinu pilnīgi pārliecinātos, ka tikai un vienīgi pītā aukla ir tā pareizākā, un tikpat daudz pazīstamu copmaņu tieši to pašu saka par monofilo auklu. Es pats skatos nedaudz savādāk. Manā skatījumā galvenais ir izvēlētā copes vieta. Ja es braucu uz strauju ūdens tecējumu, kur man vajadzēs lielāku barotavas smagumu, tad izvēlos monofilo auklu, jo to sava elastīguma dēļ ir vieglāk nospriegot nekā pīto auklu, kurai elastīgums ir līdzvērtīgs nullei. Ar pīto dodos uz vietām, kur straumes praktiski nav vispār vai arī tā ir ļoti neliela. Ja izvēlamies monofilo auklu, tad nebūs prātīgi ņemt jebkuru veidu, bet gan izvēlēties tieši fīderim paredzēto, jo tā būs cietāka un izturīgāka pret visādiem nodilumu variantiem, velkot auklu pa ūdenskrātuves gultni, kas ne vienmēr ir gluda. Tāpat, izmantojot fīderi copei jūrā, ņemu tikai monofilo auklu, jo, velkot pa gultni, starp smalko gliemežvāku plantācijām tā kalpos daudz ilgāk un drošāk nekā pītā.
Turklāt vēl der salīdzināt arī auklu cenas, kas nebūt nav mazsvarīgs faktors, jo, ja mūsu valdībai krīze jau ir beigusies, tad man nez kāpēc tā nešķiet. Slavas dziesmas monofilajai auklai beidzas līdz ar vietām, kur zivs ir ļoti cimperlīga, izlutināta. Šādās reizēs un pamatā sezonas laikā tieši tā arī notiek — pītā aukla ļauj saskatīt katru minimālāko zivs pieskārienu ēsmai. Cik bieži ir bijis tā, ka nosēžam 20 minūšu, izvelkam makšķeri un, kaut arī esam tik centīgi vērojuši makšķeres spicīti, ka vai acis iztecējušas, neesam redzējuši ne mazāko pieskārienu. Tātad zivs ir ļoti uzmanīga un prasa maksimāli jutīgus makšķerrīkus.
Barotavas. Nu jā, tā jau ir, kā man viens otrs ir teicis, ieejot copes lietu veikalā, ka labāk būtu, ja plauktā būtu tikai pāris versiju, taču tagad fīdera barotavu izvēle ir tik liela, ka pat pieredzējuši copmaņi pirmajā brīdī apmulst. Lielās barotavas ar vaļējiem galiem izmantojam iebarošanai, bet tās, kurām viens gals ir slēgts — pamatmakšķerēšanai. Kantainās barotavas būs domātas vietām, kur ir straumīte, bet apaļās — kur straumes nav, bet tas gan nenozīmē, ka tās pašas kantainās nevar izmantot arī stāvošos ūdeņos.
Klasiskie smagumi ir no 15 līdz 60 gramiem. Vienu gan es ieteiktu, ka varbūt ar šķībāku aci paskatieties uz tām barotavām, kurām sistēmas stiprinājumi ir pie plastmasas kājiņas. Lai man piedod ražotāji, bet viens otrs šo mantiņu ražo nekvalitatīvu un no mīksta materiāla. Man ir bijis tā, ka pēc katra ceturtā piektā metiena barotava paliek dzelmē.
Pavadiņas un
āķi
Es neteiktu, ka te kaut kas īpaši mainītos salīdzinoši ar pludiņmakšķeri. Jā, varbūt par kādu izmēru resnāka ir pavadiņa un par tikpat daudz lielāki ir āķi, bet neko īpaši savādāku es te neredzu un arī pats nelietoju. Protams, daudz ko nosaka pati copes vieta. Ja gultne ir ar dažādiem ķērājiem, tad attiecīgi pavadiņas resnumu nedaudz palielinām, bet standartā pavadiņas resnums ir 0,16 milimetru, bet āķu izmēri ir atkarīgi no tā, kādu ēsmu spraudīsiet. No 8. līdz 14. izmēram būs zelta vidusceļš. Parasti, ja tikai neejam pēc karpām, izmantojam maksimāli tievus āķīšus, taču te ir jāatceras, ka tievie āķi viegli griež pušu zivs lūpu, tāpēc piecirtiena brīdī būtu vēlams noregulēt spolītes bremzi tā, lai šī problēma nerastos.◆
