Medības ir ne tikai šāviens. Tas ir process, kurā ieguldīts daudz laika un darba. Šāviens ir tikai mirklis, kas nosaka medību rezultātu. Būs vai nebūs? Medībās šaujot var pieļaut daudz kļūdu. Dažas no tām ir izskaidrojamas un pieļaujamas, dažas klasificējamas kā mednieka necienīga un neētiska rīcība.
Mežā nav
jātrenējas
Katrs zina, ka, ilgāku laiku nebraucot ar divriteni, mazinās iemaņas, zūd pārliecība. Pieredzējušākie autovadītāji apliecinās, ka prasmes uzlabojas, tikai braucot diendienā. Tas pats attiecas arī uz šaušanas iemaņām. Šaušana ir ļoti sīka un precīza padarīšana. Ja noraustās pirksts, iedrebas sirds, ne tā tēmēts, ne tā nospiesta sprūda mēlīte, rezultāts ir viens: garām! Un tas labākajā gadījumā. Sliktākajā dzīvnieks tiek savainots un mirst ilgā un mokošā nāvē. Vēl briesmīgāka ir situācija, kad mednieka neprasmes un pārdrošības dēļ tiek apdraudēti citi kolēģi.
Ne reizi vien redzēti mednieki, kuri uz šautuvi nebrauc, jo kaunas no savas neprasmes šaut un negrib, lai citi to redz. Taču šautuve ir vieta, kurp doties, lai pārbaudītu ieroci, munīciju, pierastu pie plintes. Šautuvē neviens nesmiesies, ja nevar trāpīt, bet drīzāk palīdzēs saprast kļūdas. Kāds mednieks reiz sūdzējās, ka vienmēr šauj garām — ierocis esot slikts, lodes arī nekādas! Pēc diviem šāvieniem pa mērķi, kad ar bisi skrotis bija trāpījušas mērķa augšā un pa kreisi, instruktors pajautāja, ar kuru aci mednieks tēmē. Izrādās, ka mednieks, ieplecojot plinti labajā plecā, skatās ar kreiso aci, labo aizverot.
Par savu neprasmi nevajag kaunēties. Jākaunas ir tad, ja nevienam nelūdz palīdzību, lai problēmu atrisinātu. Reiz kāds jauns mednieks nopirka sev karabīni, optisko tēmēkli, brauca uz medībām, protams, pacilātā garastāvoklī. Kad iznāca stirnu āzis, mednieks nesaprata, kāpēc aizšāva garām. Bija taču šāvis no torņa un atbalsta. Kad citi mednieki vaicāja, kā viņam gājis šautuvē, piešaujot karabīni, viņš bija pārsteigts, ka tas bijis jādara.
Uz šautuvi nav jābrauc katru nedēļu. Pietiek pāris reižu gadā.
Nepareiza
munīcija
Tie mednieki, kuri nav pārliecināti par savu šaušanas prasmi, paļaujas uz veiksmi. Iespējams, tādēļ tik grūti izskaust renkuļu lietošanu, pat medījot dižmedījumus. Ja nav pārliecības par šaušanas prasmi, tad ir vēlme vienu lodi aizstāt ar deviņām mazām bumbiņām. Tas nekas, ka renkuļi ir bīstami ne tikai suņiem, bet arī citiem medību dalībniekiem. Ne reizi vien, dīrājot mežacūkas, redzami veci renkuļu radīti ievainojumi, kas sastrutojuši, nelāgi ož un dzīvniekam radījuši lielas mokas. Vienīgais prieks par šādu medījumu ir tas, ka dzīvniekam vairs nav jāmokās.
Nepareiza ieroča
turēšana
Ja šaujot mednieks nepareizi tur ieroci, viņš ne tikai nepareizi tēmē, bet arī nepareizi kustas. Nepiespiežot vaigu laidei, “izšauj ar acīm” — proti, tēmējot ir redzama bises stobra sliede. Ja tas tā ir, 99 procentos gadījumu šāviens būs par augstu — medījumam pāršaus pāri. Ja nepareizi tur karabīni, tad ļoti iespējams ar optiku sasist sev degunu vai aci.
Nepareiza sprūda mēlītes nospiešana
Iedomājieties, kas notiktu, ja autovadītājs nervozi un strauji raustītu braucamā stūri. Auto kļūtu nekontrolējams. Gaidot šāvienu un no tā baidoties, mednieks sprūda mēlīti spiež strauji un ar rāvienu, vienlaikus noraustoties visam ķermenim. Šāviens tiek “norauts” un trāpa zemāk, nekā plānots. Vēl sliktāk, ja vispār nav saprotams, kur lādiņš aizlidojis.
Aizvērtām
acīm
Kā kaut kam var trāpīt, ja šāviena laikā aizver acis un neskatās, kurp vērsts tēmēklis, kad nospiesta sprūda mēlīte? Šāviņš ar acīm jāpavada un jāskatās tur, kur plānots trāpīt. Tas palīdzēs saprast arī to, vai šāviens bijis veiksmīgs un lādiņš trāpījis mērķī. ◆
