“Normāla meitene — adu, lasu, gatavoju ēst, ravēju dārzu, kā arī skrūvēju mašīnas un braucu autokrosā. Braucu ar visu, kas rūc — kvadracikliem, mopēdiem, rolleriem, mašīnām, zālespļāvēju traktoriņiem.” Tā par sevi portālā www.autoakademija.lv raksta Beāte Klipa. Viņa ir divdesmitgadīga lielvārdiete, kuras aizraušanās ir autosports. Nesen viņu varēja redzēt arī “Eissracing” autotrasē Aizkrauklē, kur viņa stūrēja violetas krāsas bagiju un apmeta pamatīgu kūleni.
Dinamiskākās automašīnas
— Kāpēc izlēmi nodarboties ar autosportu? Šis sportaveids nav populārs sieviešu vidū.
— Braukt autokrosā ir mans bērnības sapnis. Nesen atradu fotogrāfiju, kur man ir četri gadi un es Bauskā pacietīgi visu dienu vēroju autokrosa sacensības. Jau toreiz es tētim pateicu — kad būšu liela, braukšu ar bagiju. Līdz šim man īsti nebija iespējas šo sapni piepildīt. Taču pirms pusotra gada šāda iespēja radās, un es to izmantoju. Tāpēc esmu ļoti laimīga.
— Izvēlējies bagiju. Kāpēc tā?
— Bagiji ir visātrākie un dinamiskākie autokrosa automobiļi. Tie ir daudz ātrāki par salona automašīnām. Tās ir speciāli būvētas sporta mašīnas, un autokrosā, manuprāt, tas ir augstākais līmenis.
Palīdz
draugi
— Vai pati ķeries pie uzgriežņu atslēgas un skrūvgrieža, lai bagiju sagatavotu kārtējām sacensībām?
— Man ir ļoti daudz draugu, kuri palīdz sagatavot automašīnu pirms sacensībām un remontēt to arī sacīkšu laikā, ja ir nepieciešams. Es arī cenšos palīdzēt, cik varu, taču pie nopietnām lietām neķeros, jo tik plašu tehnisko zināšanu man vēl nav.
— Kā tevi uztver braucēji vīrieši?
— Sākumā daudziem tas šķita mazliet dīvaini — bagijs violetā krāsā un es pie stūres. Ko gan meitene dara viņu “lauciņā”? Varbūt kāds arī nebija pārāk apmierināts, taču es uzskatu, ka esmu jau pierādījusi — trasē mēs visi esam līdzvērtīgi un varam cīnīties. Konkurenti izsaka uzslavas, un neko negatīvu es neesmu dzirdējusi. Nav nozīmes, esi sieviete vai vīrietis. Svarīga ir braukšanas prasme un, protams, tehnika.
Puiši violetos
krekliņos
— Ko par tavu aizraušanos domā vecāki, vienaudži, draugi?
— Mani ļoti atbalsta ģimene. Par to viņiem vislielākais paldies. Daļēji man izdevies piepildīt tēva sapni, jo arī viņš jaunībā sapņoja par autosportista karjeru. Viņam nebija iespējas piepildīt savu vēlēšanos, kā tas ir man. Arī visi draugi mani saprot un pieraduši pie tā, ka mans mīļākais sarunu temats ir par to, kā veicies sacensībās. Ar nepacietību gaidu nedēļas nogali, kad atkal varēšu doties trasē. Draugi brauc līdzi, un arī puiši uzģērbj violetus krekliņus ar puķīti uz krūtīm.
—Vai ir arī panākumi autokrosā?
— Esmu bijusi ceturtā sacensībās Lietuvā. Šajā sezonā man klājās visai raibi. Izdevās izcīnīt uzvaru Vecpils autotrasē. Taču bijušas sacensības, kurās finišēt neizdevās. Pēdējās divas sacensības bija neveiksmīgas. Smiltenē izstājos no fināla, esot trešajā vietā, bet Bauskā pat no pirmās pozīcijas. Diemžēl mani pievīla tehnika. Taču nekas. Esmu optimiste un domāju jau par nākamo sezonu.
“Kāpēc tas atkal
notiek ar mani?”
— Kā patīk trase Aizkrauklē?
— Tā ir ļoti laba. Es gan nenobraucu pat vienu apli, jo apmetu kūleni. Taču izstaigāju trasi kājām. Tai ir interesanta konfigurācija un piemērots segums.
— Kādas emocijas pārņem starta mirklī?
— Braucot uz starta līniju, ir pamatīgs uztraukums. Gribas izdarīt labāko, ko spēj, taču nezini, vai izdosies. Tajā brīdī, kad parāda dzelteno karogu un pēc tam luksoforā iedegas zaļais, aizmirsti par visu. Tu redzi tikai mērķi, kurā jānokļūst. Nekas cits vairs neeksistē.
— Un kādas izjūtas pārņem, kad riteņi atraujas no zemes, kā tas notika Aizkrauklē?
— Tas man bija jau trešais kūlenis. Tajā brīdī tikai nodomāju — kāpēc tas atkal notiek ar mani? Par lidojumu īpaši neuztraucos, jo bagijs uzbūvēts tā, lai braucēju pasargātu. Protams, zilumi ir visās malās, bet pārāk sāpīgi tas nav. Vienīgi žēl, ka pēc tam automašīnai vajadzīgs pamatīgs remonts. Pēc šī kūleņa mašīnai pat bija saliekts rāmis, sabojāta ritošā daļa un saplīsušas plastmasas detaļas. Citādi kūleņot nav nekas traks, un ar to jāsamierinās. Ja varētu pēc tam braukt tālāk, būtu ar mieru kūleņot uz nebēdu.
— Vai daudz jātrenējas, lai trasē gūtu panākumus?
— Lai varētu braukt tādā līmenī kā pašlaik, es netrenējos nemaz. Ir bijis viens treniņš pirms sezonas. Taču, lai sasniegtu nākotnes plānus, būs jātrenējas ļoti daudz. Jāvelta laiks gan braukšanai, gan fiziskajai sagatavotībai. Parasti sacensības notiek divas trīs dienas, un to nav viegli izturēt. Nogurst arī garīgi.
Studē un spēlē
klavieres
— Vai tev ir arī sievišķīgas aizraušanās?
— Esmu ļoti daudzpusīga. Dejoju tautas deju kolektīvā “Teiksma”, kas šogad atzīts par labāko Latvijā. Katru piektdienu apmeklēju šūšanas kursus. Adu, gatavoju ēdienu, palīdzu mājas darbos, spēlēju klavieres. Nav tā, ka tehnika aizņem visu manu dzīvi.
— Ar ko nodarbojies ikdienā?
— Studēju finanšu lietas Banku augstskolā Rīgā. Galvaspilsētā paiet lielākā daļa mana laika, bet nedēļas nogalē braucu pie vecākiem uz Lielvārdi.
Domā par Eiropas čempionātu
— Vai braukšana trasē ietekmē tavu autobraukšanu pēdējā laikā?
— Man jau laikus iemācīja, ka, iespējams, es braucu labi, taču nevar zināt, kā brauc citi. Uz ceļa tu neesi viens, nav drošības karkasa un riskēt nedrīkst. Adrenalīns lai paliek autotrasei, kur var “iztrakoties”, bet pa ceļu jābrauc mierīgi.
— Tavs dzīves moto?
— Jo cilvēks vairāk dara, jo vairāk viņš var izdarīt, jo lielāki ir viņa sapņi, jo vairāk viņš sasniegs.
— Kādu tu sevi iedomājies pēc gadiem pieciem, desmit?
— Pēc pāris gadiem es braukšu Eiropas čempionātā ar pilnpiedziņas bagiju, uz to es arī šobrīd tiecos. Pēc desmit gadiem būšu ģimenes cilvēks un baudīšu dzīvi.
