“Mēs ar sievu apmēram pirms desmit gadiem pārdevām māju Jūrmalā un uzcēlām citu nelielu mājiņu. Drīz nauda ārzemju ceļojumiem beigsies, tad ceļosim pa Latviju,” Aizkraukles grāmatnīcā “Jumava plus” tiekoties ar lasītājiem, sacīja 80 valstu apceļotājs un sešu grāmatu autors Pēteris Strubergs.
Lai uzzina arī citi
“Pēc profesijas esmu siltumenerģētiķis. Šajā jomā nostrādāju tikai astoņus gadus, pēc tam darbojos sporta biedrībā “Daugava”, Latvijas Olimpiskajā komitejā. Kādreiz rakstīju humoreskas žurnālam “Dadzis” un laikrakstam “Padomju Jaunatne”, sacerēju dzejoļus, bet savu pirmo grāmatu uzrakstīju 62 gadu vecumā, kad devos pensijā,” saka Pēteris Strubergs. “Tas bija viegli un ātri, jo daudz nedomāju par stilu. Tagad man ir 68 gadi un rakstīt kļūst arvien grūtāk, jo domāju par valodu, izteiksmes veidu, cenšos, lai neatkārtojas vārdi, rūpīgi pārbaudu faktus. Grāmatas rakstu tādēļ, ka ne visiem cilvēkiem ir iespēja uz citām valstīm aizbraukt. Ceļojumos sieva fotografē, bet es rakstu piezīmes. Reiz kratījāmies džipā pa sāls tuksnesi, pēc tam pats nevarēju izlasīt, ko esmu saskricelējis, pētīju ar lupu. Mājās parasti sākas Sīzifa darbs. Un vietējie gidi arī ir viltnieki, sastāsta nezin ko. Atbraucis mājās, pētu vēl internetā, un arī tur ir daudz variantu. Kamēr aizrokos līdz patiesībai, paiet ilgs laiks, bet cenšos, lai viss būtu pareizi.
Stāstīja Kārlim Sebrim
Grāmatnīcā reizēm paskatos, ko par to pašu valsti uzrakstījuši citi, un redzu arī paviršumu. Dažs vairāk raksta par sadzīvi, bet man patīk arī vēsturiski notikumi. Un ir gandarījums, ja skolotāji stāsta, ka manas grāmatas izmanto arī vēstures un ģeogrāfijas stundās. Kādreiz par ceļojumiem daudz stāstīju Kārlim Sebrim. Viņš vienmēr teica: “Pēter, zinu, ka esi bijis ceļojumā, stāsti, kas jauns?” Viņš bija ļoti gaišs cilvēks. Arī Uldis Dumpis tāds ir. Iedevu viņam izlasīt vienas grāmatas manuskriptu, bet viņš saka — mājās viņam to atņēma un divas dienas neatdeva, kamēr izlasīja.”
“Esmu bijis tikai 30 valstīs un uzrakstījis vien divas grāmatas,” sacīja otrs tikšanās dalībnieks Juris Lorencs, izdevniecības “Jumava” redaktors. “Bet esmu bijis valstīs, kuras cilvēki no Latvijas apmeklē diezgan reti, piemēram, Jemenā un Togo. Ar lasītājiem tiekos diezgan bieži, un man tas ļoti patīk. Cilvēki reizēm iesaka dažādas idejas. Gribētu paceļot vēl, bet vispirms jāsakrāj nauda. Būtu jau labi, ja rastos kāds atbalstītājs. Ar Pēteri esam labi paziņas, bet kopā ceļojām tikai vienu reizi — tūristu grupā uz Ēģipti.”
Ķīnietim “atņem” velorikšu
Abi autori interesanti stāsta par pieredzēto, bet Pēteris Strubergs runāšanā gūst virsroku — viņš nav apturams. Šķiet, ka līdzīgi ir arī ar ceļošanu, piemēram, Ķīnā viņi ar sievu paspējuši apskatīt gan Ķīnas mūri un citas vietas, gan pavērot olimpiskās spēles, gan nejauši satikties ar toreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru un izbraukt ar velorikšu. Viņam licies, ka velorikšas vadītājs pūšot un elšot mānās, lai dabūtu lielāku dzeramnaudu, tādēļ pats sēdies pie stūres. Uzņēmis arvien lielāku ātrumu, taču pēkšņi velorikša slīdējusi pretējā joslā, bet bremzes nekur nav varējis atrast. Šķitis, ka nu gals būs klāt, bet ķīnietis izglābis no situācijas, kaut kur viņam vien zināmā vietā atradis bremzi, velorikšu apturējis un par to vēl saņēmis dzeramnaudu.
Dzīvības briesmas gadās šad tad. “Pirms lidošanas uz Etiopiju iedzēru tabletes pret malāriju. Ir tabletes, kuras jādzer katru dienu, bet ir arī vienreizēja deva divām nedēļām. Iedzēru trieciendevu, taču manai sirdij tā bija par stipru, jo saturēja hinīnu. Par laimi, lidmašīnā bija arī divas latviešu ārstes, viņas mani izglāba,” stāsta ceļotājs.
Roku ar zelta gredzenu paslēpj smiltīs
Brazīlijā, Meksikā, Kolumbijā ir īpaši liela noziedzība. “Brazīlijas pilsētā Riodežaneiro mūs sagaidīja ar bruņutransportieriem. Riodežaneiro ap sešiem rītā abi ar sievu nolēmām izpeldēties. Domājām, ka tik agri tas nav bīstami, neviens mūs neapdraudēs,” atceras Pēteris Strubergs. “Taču pēkšņi no kraujas nolēca divi ar nažiem bruņoti vīri, pielika tos pie rīkles, nogāza mūs zemē un gribēja aplaupīt. Aptaustīja manu bikšu kabatas, bet es tur maku neglabāju. Laupītāji gribēja sievai atņemt zelta gredzenu, bet sieva man teica, ka es pirmo reizi esmu viņai uzdāvinājis tik dārgu mantu, tādēļ gredzenu neatdošot, un roku iebāza smiltīs. Par laimi, mums palīgā steidzās divi lietuvieši. Laupītāji man atņēma fotoaparātu. Sieva teica — skrien viņiem pakaļ, fotoaparātā taču ir visa Brazīlija! Skrējām arī, bet viņi iebēga kādā vārtrūmē. Vēlāk mums sacīja — labi, ka mēs viņiem tālāk nesekojām, jo tad ar mums būtu cauri. Man radās iespaids, ka Brazīlijā policija ir uz vienu roku ar bandītiem.
Austrālijā, kad gāju uz upi pēc ūdens, krokodils bija paslēpies upes krastā, bet citā vietā “melnā atraitne”, ļoti indīgs zirneklis, mūs, par laimi, nesakoda. Tomēr tas viss nav atturējis no ceļošanas, vienkārši pašiem ir jābūt uzmanīgākiem.”
Gandrīz sabada svētā govs
Juris Lorencs teic, ka Indijā viņu gandrīz sabadīja svētā govs. Viņas staigā pa ielām, bet automašīnu vadītāji lopiņus apbrauc. “Sākumā tas šķita jocīgi, bet vēlāk pieradām,” viņš sacīja. “Bieži vien dzīvībai briesmas ir ielās, jo vietējie daudzās valstīs brauc nevērīgi. Tomēr arī pašu mājās var kas gadīties. Es divus mēnešus nodzīvoju Indijā, tuvinieki raizējās, vai esmu dzīvs un vesels, taču, kad pārbraucu mājās, Vecrīgā metru pirms manis no jumta nokrita ap 200 kilogramu smags ledus blāķis.”
Lasītāji interesējās, kā Gangā ir ar sanitāro tīrību, ja jau upē iemet beigtas govis, suņus, cilvēku līķus. “Trīs reizes esmu Gangā peldējies, bet nesaslimu,” teic Juris Lorencs. “Gangā iemet mirušos svētos, lepras slimniekus, tomēr lielākais piesārņojums ir nevis no viņiem, bet gan rūpniecības dēļ. Indieši apgalvo, ka Ganga ir svēta upe, taču rūpnīcas to piesārņo arvien vairāk. Tomēr tas, kur un kā mirušus cilvēkus apglabā, ir atkarīgs no reliģijas. Musulmaņiem un kristiešiem Indijā ir līdzīgas kapsētas kā mums.”
Cenu zīmi pielīmē pie pieres
Pēteris Strubergs no ceļojumiem ir pārvedis dažādu tautu cepures un citus suvenīrus. “No Peru atvedu divas maskas, un šī ir rituāla maska. Man saka — ar tādu es varot iet aplaupīt banku,” jokoja Pēteris Strubergs. Citas cepures, vienu par otru krāsainākas, viņš aicināja tikšanās dalībnieces pielaikot. Krājumā ir arī bumerangs no Austrālijas, maura figūra ar dzēlīgām acīm, no jaka kaula veidotas lūgšanu krelles, Etiopijas ganu taure un dažādi krusti. “Tirgos ir ļoti daudz dažādu lietu, pat kaltētas ziloņa ausis, kuras paliek zem spilvena, lai pievilinātu pretējo dzimumu.”
Visiem tikšanās dalībniekiem Pēteris Strubergs uzdāvināja pa kastanim no viņa kastaņas, tiem esot liela enerģija — jāuzliek uz kreisās plaukstas un jācenšas sajust, kā enerģija plūst pa roku līdz sirdij. “Tibetā mūks rādīja, kā ar domu spēku pārbīda priekšmetus. Sērkociņu kastīte “staigāja” pa galdu. Domām, enerģijai ir liels spēks, tādēļ to vajag sevī attīstīt,” viņš teica.
Tomēr Tibetā ir arī viltus mūki, kuri grib no tūristiem izvilināt ziedojumus. No šādiem mūkiem ir jāuzmanās, tāpat kā no visām citām blēdībām. Bieži vien tūristus citās valstīs grib apkrāpt, prasot lielāku maksu. Venecuēlā Pēterim Strubergam kāda pārdevēja par ruma pudeli prasījusi nevis 35, bet 45 vietējās naudiņas, bet viņš plauktā nolobījis cenas uzlīmi “35 bolivāri” un pielīmējis to sev pie pieres…
Visjaukākā dāvana
“Manu ceļojumu galamērķi parasti ir kādas nomaļas vietas, kur it kā nekas nenotiek. Bet tieši tur var sastapt interesantus cilvēkus un pavadīt laiku sarunās, pie kurām domās atgriezties vēl un vēl,” atzīst Juris Lorencs.
“Sapnis par svešu zemju apceļošanu man ir bijis jau kopš bērnības, kopš izlasīju ceļojumu aprakstus žurnālā “Atpūta”. Tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pavērās pirmā iespēja paraudzīties aiz apvāršņa. Un katra tāda iespēja apciemot kādu tālu un līdz šim nezināmu zemi man ir kā visjaukākā dāvana, ko vien varu saņemt,” saka Pēteris Strubergs.
