Juris Tišonoks no Staburaga pagasta makšķerē kopš bērnības. Nu viņš šim vaļaspriekam piesaista vietējos jauniešus. Tišonoka kungs uzskata — daudz vērtīgāk ir iepazīt dabu un apgūt labu vaļasprieku, nevis pavadīt laiku, veroties datora ekrānā.
Priekšroku dotu gruntsmakšķerei
— Man patīk gandrīz visi makšķerēšanas veidi — gan ar pludiņmakšķeri, gan gruntsmakšķeri un spiningu. Esmu piedalījies arī vairākās makšķerēšanas sacensībās un pat kāpis uz goda pjedestāla, — saka Tišonoka kungs. — Tomēr, ja vajadzētu izvēlēties, priekšroku dotu gruntsmakšķerei un spiningam. Spiningošana ir aktīvākais makšķerēšanas veids, bet gruntsmakšķere sola vislielāko lomu.
Mana bērnība pagāja tepat Staburaga pusē. Puika būdams, gāju uz upmalu un vēroju, kā vīri makšķerē. Pašam makšķeres vēl nebija. Interese bija, un es lūdzu atļaut izmēģināt. Beigās viņi teica, lai sameistaroju pats savu makšķeri. Turpat upmalas krūmā nocirtu piemērotu lazdas dzinumu, viens copmanis iedeva auklu, kāds cits āķi, vēl kāds — pludiņu. Nu man bija viss vajadzīgais. Lomi gan nebija lieli, taču man veicās. Vēlāk sāku spiningot. Bija bambusa un stiklaplasta šķiedras, arī metāla spiningi — kādus varēja nopirkt. Tolaik jau nebija tik lielas izvēles.
Pietrūkst
16 gramu
Pirmā līdaka, ko noķēru, svēra divus kilogramus. No prieka nezināju, kur dēties. Vēlāk, braucot ar laivu, izvilku arī prāvu zandartu. Sākumā nezināju, kā zivi sauc. Vaicāju tēvam un pat pierakstīju nosaukumu uz lapiņas.
Atceros arī pirmās sacensības. Tas bija vēl kolhozu laikā, braucām uz Jersiku. Izcīnīju trešo vietu pludiņmakšķerēšanā. Līdz otrajai vietai man pietrūka tikai 16 gramu. Balva bija 1000 metru Vācijā ražotas makšķerauklas. Tolaik tā bija liela vērtība.
Māca kaimiņu
zēnam
Tagad mācu spiningošanu vietējam zēnam Rihardam Stepanovam. Viņš dzīvo blakus kāpņutelpā. Vaicāju, vai viņš vēlas ko iemācīties tā vietā, lai bezmērķīgi klīstu pa pagalmu. Iedevu viņam spiningu, un tā lieta aizgāja. Tagad viņš jau piecos, sešos rītā zvana un vaicā, kad dosimies uz copi. Šajā laikā jau vēl tumšs un var brītiņu pagulēt, taču interese viņam liela. Prieks par viņu.
Rihards mācās 6. klasē un brīvajā laikā apgūst airēšanu un, protams, spiningošanu.
— Zivis ķert man iepaticies, un es jau esmu izvilcis kilogramu smagu līdaku, — saka Rihards. — Kamēr viņu vilku, visu laiku uztraucos, ka tik nenoraujas no āķa. Kad zivs bija laivā, no uztraukuma pat rokas drebēja, taču viss izdevās lieliski.
Atrod
maluzvejnieku tīklus
— Vasara šogad makšķerēšanai nebija īpaši veiksmīga, — turpina Tišonoka kungs. — Lietus lija reti, un ūdenslīmenis bija zems. Vienu brīdi uz zivs filejas gabaliņiem ķērās zandarti, taču neilgi. Ar spiningu gandrīz neko neizdevās noķert. Arī velcējot zivis mānekli netvēra. Nevar izprast, kāpēc tā, jo tie makšķernieki, kuri lieto eholotes, teic, ka zivju upē mazāk neesot kļuvis. Tagad vajadzētu sākties lielo rudens līdaku laikam, taču, iespējams, ūdens vēl nav pietiekami atdzisis, lai viņas sāktu ķerties.
Ar pludiņmakšķeri gan labi ķērās, tikai lomi nelieli.
Kad līmenis ūdenskrātuvē mainās, ir straume, arī zivis pārvietojas un meklē barību. Kad straumes nav, arī zivis ir neaktīvas.
Ja salīdzina pēdējos gadus, lomi arvien sarukuši. Iespējams, tāpēc, ka joprojām aktīvi darbojas tīklu licēji un inspektori visus maluzvejnieku ieliktos linumus nespēj atrast. Pašam arī ne reizi vien gadījies velcējot aizķert tīklu. Labi, ja to var pacelt un mānekli atbrīvot. Ja aukla pārtrūkst, zaudējums parasti ir visai prāvs, jo vobleri velcēšanai dziļākā ūdenī maksā dārgi. Šī iemesla dēļ vadāju laivā līdzi tādu smagu dzelzs ķeksi kā inspektoriem, lai mēģinātu atgūt norauto vizuli.
Prāvākās vienmēr noraujas
Kad dodies uz copi, nekad nevar zināt, kā veiksies. Ir brīži, kad neķeras, bet citreiz pusotras stundas laikā gruntsmakšķerei pieķērušies vienpadsmit zandartu, turklāt visi tādi, kurus var paturēt. Vieglāka par kilogramu nebija.
Lasīju “Staburagā”, ka šopavasar noķerts vairāk nekā deviņus kilogramus smags zandarts. Taču savlaik, kad vēl varēja zvejot ar tīkliem, mums gadījās 11,2 kilogramus smaga zivs. Iekrāvām moskvičā, un astei nepietika vietas, tā palika ārpus mašīnas.
Pirms pāris gadiem netālu no Staburaga sporta laukuma ķēru samus. Uz āķa likām raudiņas gabaliņus, taču tā, lai tas peld pa ūdens virsu. Pēc 20 minūtēm ietarkšķējās spole, un spinings pat palēcās. Pieskrēju un mēģināju apturēt. Neizdevās. Uz spoles 0,5 mm aukla. Palika vairs pāris apgriezienu. Atspēros pret akmeni un mēģināju turēt ar visu spēku. Pat alumīnija spininga kāts saliecās. Aukla pēkšņi pārtrūka, un es nokritu smiltīs. Tā arī nezinu, kāds “krokodils” bija otrā auklas galā. Ja būtu laiva, vēl varētu mēģināt nokausēt. Zivs noteikti bija smagāka par mani. Savukārt pirms pāris mēnešiem prāva zivs pieķērās pie Staburaga klints vietas. Mani piecirtienā gluži vai no kraujas norāva. Zivs sapinās zem ūdenī nolīkušas liepas zariem un paspruka. Tā jau mēdz teikt, ka lielākās zivis parasti noraujas. ◆
