Šodien aprit tieši 25 gadi kopš Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidošanas 1988. gada 8. ok-
tobrī. Pēc vērienīgas tautas manifestācijas Mežaparkā nākamajā dienā sākās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. LTF nodaļas veidoja un par Latvijas neatkarību iestājās ne tikai galvaspilsētā, bet arī reģionos. Viens no aktīvākajiem LTF biedriem bija arī jaunjelgavietis Māris Kalējs, kurš toreiz bija LTF Jaunjelgavas nodaļas vadītājs.
Izveido atbalsta
grupu
— Kā tika dibināta LTF nodaļa Jaunjelgavā?
— Doma par šādas organizācijas dibināšanu radās jau 1988. gada septembra sākumā. Toreiz Latvijā sākās plašas aktivitātes par valsts neatkarības atgūšanu. Arī mēs, apmēram piecdesmit jaunjelgaviešu, sapulcējāmies kultūras namā un nolēmām iesaistīties šajā procesā. Tā saucamā Gorbačova (Mihails Gorbačovs bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs no 1985. gada marta līdz 1991. gada 24. augustam — aut.) “perestroika” bija sākusies, bet līdz mums pārmaiņas vēl nebija nonākušas. Toreiz Tautas fronte vēl nebija oficiāli nodibināta, bet par to runāja. Tā mēs izveidojām atbalsta grupu. Šajā tikšanās reizē mani arī ievēlēja par atbalsta grupas vadītāju, bet pēc tam apmēram mēneša laikā tika izveidota Latvijas Tautas fronte. Aktīvisti bija ne tikai Jaunjelgavā, mums pievienojās cilvēki arī no Valles un Taurkalnes.
Dainis Īvāns bija
pārsteigums
— Vai piedalījāties arī LTF dibināšanas kongresā?
— Jā, tieši pirms 25 gadiem 8. un 9. oktobrī Rīgā, toreizējā Politiskās izglītības namā, notika LTF dibināšanas kongress, un es kā vadītājs tajā pārstāvēju Jaunjelgavas atbalsta grupu. Nodaļā bija jābūt vismaz 200 cilvēkiem, un no katras uz Rīgu devās viens oficiālais pārstāvis. Plaši pasākumi Rīgā sākās jau 7. oktobrī, kad Mežaparkā notika tautas manifestācija. Jau tad varēja saprast, kas ir kas. Piemēram, Anatolijs Gorbunovs (no 1988. līdz 1990. gadam Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretārs un Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs — aut.) jau tad bija par neatkarību. Kongresā valdīja emocijas, visi bija uz pacēluma viļņa. Tautai bija dota iespēja atklāti izteikt savas domas un runāt par valsts neatkarību, bet arī toreiz ne viss gāja tik gludi, kā varbūt lielai daļai sabiedrības tas liekas. Toreiz diezgan liels pārsteigums bija tas, ka par LTF vadītāju ievēlēja žurnālistu Daini Īvānu, jo liela daļa bija pārliecināti, ka šajā amatā nāks dzejnieks un sabiedrībā plaši pazīstams cilvēks Jānis Peters.
Kašķis turpinās
joprojām
— Vai jau tad bija vērojama šķelšanās LTF delegātu vidū?
— Lai cik dīvaini, bet atbalstu Tautas frontes dibināšanai bija atnākuši izteikt arī tie, kuri pēc kāda laika nodibināja Interfronti (Internacionālā darbaļaužu fronte — sabiedriskā organizācija Latvijā no 1989. līdz 1991. gadam, kas bija par Latvijas palikšanu PSRS sastāvā un sociālismu — aut.), tie bija Bukaškins, Kovaļčuks un arī Ždanoka. Toreiz gan viņus no turienes vārda vistiešākajā nozīmē izsvilpa. Skatoties no šodienas redzespunkta, grūti spriest, vai tas bija pareizi. Iespējams, toreiz vajadzēja rīkoties citādi, bet tās ir tikai manas domas. Varbūt tad nebūtu sācies lielais kašķis, kas, godīgi sakot, turpinās vēl joprojām. Bija arī cilvēki, kuri uzskatīja, ka jāturpina sadarbība ar komunistisko partiju un nevajag visu nocirst kā ar cirvi. Toreiz izveidojās arī tā saucamā “rozā partija”, kuru vadīja Ivars Ķezbers, bet tie, kuri bija nelokāmi komunistiskās partijas atbalstītāji, pieslējās Alfrēdam Rubikam. Jau pēc pirmā LTF kongresa sākās “deķīša vilkšana uz savu pusi”. Vēlāk sāka veidoties politiska grupa, kura pēc tam pārtapa par partiju “Latvijas ceļš”, savas ambīcijas izrādīja arī nacionālisti — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Maz bija tādu, kas ņēma vērā to, ka toreiz LTF dibināšanu atbalstīja liela daļa krievvalodīgo. Daļēji pieļāvām kļūdu, ka mēs viņus izstūmām, tagad, paskatoties atpakaļ, iespējams, ja būtu rīkojušies citādi, tad valsts valodas jautājums nebūtu tik aktuāls.
Demokrātija kļuvusi par demagoģiju
— Kā jūs vērtējat politisko situāciju toreiz un tagad?
— Tagad “deķīša vilkšana uz savu pusi” turpinās. Mums ir viens spilgts piemērs — pirms budžeta apstiprināšanas Nacionālā apvienība nobalso pret to, lai arī ir noslēgts koalīcijas līgums. Ko viņi ar to parāda? Labo piemēru? Domāju, nē. Kamēr Latvijā valdīs politisko partiju sašķeltība, nekas nemainīsies. Paskatīsimies vēsturē. Kārlim Ulmanim, lai arī daudzi viņu sauc par diktatoru, vienam izdevās paveikt to, ko tagad nespēj daudzas partijas. Tādā mazā valstī kā Latvija ir jābūt kādai spēcīgai personībai, kura uztur šo tautas saliedētību. Mēs plaši runājam par demokrātiju, bet daudzās lietās šī demokrātija ir kļuvusi par demagoģiju. Katrs saka savu, bet valsts tālākai attīstībai vienota plāna nav. Pēc 1990. gada
4. maija, kad pasludināja Latvijas neatkarību, daudz kas tika izsaimniekots. Un viens no tiem, kurš mūsu valsts izsaimniekošanā visvairāk pielicis roku, ir toreizējais Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis un lauk-saimniecības ministra padomnieks Andris Šķēle. Viņi bija tie, kas deva “zaļo gaismu” privatizācijai un mūsu tautsaimniecības izputināšanai. Mums bija lieli un tiem laikiem ļoti labi attīstīti uzņēmumi — VEF, Rīgas radiorūpnīca, “Alfa”, tas viss tika privatizēts, kaut gan varējām turpināt ražot, un austrumu tirgū šīm precēm bija noiets. Bet toreizējie valdības vīri orientējās uz rietumu tirgu, un mums nekas nebija vajadzīgs. Kādreiz mums noteikumus diktēja Maskava, tagad to dara Brisele. Mēs esam kā mazi bērni, kuri klausa. Ko saka, to darām.
— Kad dibināja LTF, valdīja patriotisks noskaņojums. Kur tas palicis šodien?
— Toreiz, pirms 25 gadiem, cilvēki noteikti bija patriotiskāki. Uz Rīgu devāmies ar saukli “Kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!”. Tagad to diemžēl esam panākuši, liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir spiesti staigāt “vīzēs”. Mēs atceramies deportācijas, toreiz no Latvijas izsūtīja apmēram 100 000 cilvēku, bet tagad labprātīgi emigrējis jau gandrīz pusmiljons iedzīvotāju. Valdība tikai saka, ka uzņēmējdarbība ir privātpersonu nodarbošanās, tomēr arī valstij jādomā par nodarbinātību. Valdībai varbūt nav jārada darba vietas, bet jādomā par labvēlīgas vides uzņēmējdarbībai veicināšanu. Arī tas ir patriotisms.
Par represijām
nedomāja
— Vai toreiz nebija bail no iespējamām represijām?
— Mēs par to nedomājām. LTF dibināšana nebija tas radikālākais brīdis. Daudz lielākas problēmas bija 1991. gadā, kad sākās barikāžu laiks. Tad gan, īpaši pēc asinspirts Viļņā, bija jādomā, kas notiek. Bet pirms 25 gadiem Mežaparkā mēs jutām, ka esam spēks. Un ir labi, ka mēs toreiz neizgājām uz provokācijām vai asumiem. Tas, iespējams, radītu nevajadzīgus konfliktus. Tagad varam droši teikt, ka mēs savas valsts neatkarību izcīnījām ar dziesmu. ◆
