Septembrī svinīgā ceremonijā amatā stājās jaunais zemessardzes 55. Aizkraukles kājnieku bataljona komandieris majors Andris Daugulis. Līdz šim darbojies nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas jomā, tāpēc zemessardzes bataljona vadīšana viņam būs jauna pieredze un izaicinājums. “Lai veidotu veiksmīgu karjeru jebkurā dzīves jomā, svarīgākais ir apziņa, ka tevi atbalsta un saprot ģimene. Man šajā ziņā ir ļoti paveicies,” atklāj Andris Daugulis.
Izvēlas izaicinošāko profesiju
— Pastāstiet, kāpēc nolēmāt savu dzīvi saistīt ar militāro jomu?
— Man vienmēr ir interesējuši ieroči, formastērpi, militārās mācības, disciplīna. Uzskatu, ka ikvienam vīrietim ir jādien armijā, tāpēc 1993. gadā pieteicos obligātajā militārajā dienestā. Tolaik jauniešus pieņēma no 19 gadu vecuma, bet man bija tikai 18. Dienēju Zilupes robežsardzes bataljonā, pēc gada iestājos Aizsardzības akadēmijā, kur ieguvu virsnieka pakāpi. Tolaik vajadzēja izvēlēties, kurā jomā turpmāk dienēšu, kāda būs mana militārā profesija.
— Izvēlējāties nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas jomu jeb, citiem vārdiem sakot, kļuvāt par sapieri. Kāpēc?
— Man tas likās interesanti, aizraujoši, arī izaicinoši, saskatīju šajā jomā arī karjeras un attīstības iespējas, daudz jauna un nezināma. 1997. gadā sākās mana sapiera karjera Nacionālajos bruņotajos spēkos — beidzu sapieru kursus, un visa mana turpmākā darbība saistīta ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu.
— Zināšanas un prasmes droši vien nepārtraukti papildinājāt, pilnveidojāt. Kādas ir nozīmīgākās mācību iestādes, kurās esat mācījies?
— Esmu beidzis Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas un improvizēto spridzināšanas ierīču neitralizēšanas kursus Dānijas inženieru instruktoru vadībā un Amerikas Savienoto Valstu Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolu. No 2007. līdz 2008. gadam piedalījos starptautiskajā operācijā Afganistānā kā nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas štāba virsnieks, tā bija laba pieredze un iespēja izmantot teorētiskās zināšanas praksē.
Bīstami tikai
neprofesionālim
— Kādi bija jūsu pienākumi, piedaloties militārajā operācijā Afganistānā?
— Tie bija saistīti ar sapieru darbu, nodarbojos ar improvizēto spridzināšanas ierīču liecību savākšanu no nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas apakšvienībām, gatavoju dokumentus un sūtīju tos tālākai ekspertīzei. Ja no spridzināšanas ierīcēm pāri paliek detaļas, ir svarīgi tās savākt, nosūtīt ekspertīzei, lai varētu analizēt un atklāt, kas, ko un kāpēc ir darījis. Sapieru uzdevums ir ne tikai veiksmīgi atmīnēt ierīci, ir vēl daudz citu uzdevumu, kas ir savstarpēji cieši saistīti un nozīmīgi veiksmīgā operācijā.
— Kādi ir priekšnosacījumi, lai operācija izdotos veiksmīgi?
— Dānijā instruktors mācīja, ka mūsu profesijā ļoti svarīgi iemācīties domāt, kā konkrētā situācijā spriestu un rīkotos “sliktie zēni”. Jāiemācās izprast teroristu psiholoģiju, iejusties viņu ādā un soli pa solim domāt, kā es rīkotos viņa vietā. Piemēram, saņemot informāciju, ka ceļa posmā no punkta A līdz punktam B kaut kur ir novietota spridzināšanas ierīce, katru metru nav iespējams pārbaudīt, turklāt arī laiks ir ierobežots. Sākam ar apvidus analizēšanu, konstatējam, kuriem ceļa posmiem jāpievērš pastiprināta vērība. Jāizdomā, ko terorists ar to gribējis panākt, ko viņš plānojis, tā rīkojoties, tad jāpieņem lēmumi, jārīkojas.
— Sapiera darbs ir bīstams. Mēdz teikt, ka sapieris kļūdās tikai vienreiz…
— Bīstams tas ir tad, ja šajā jomā nav nekādu zināšanu un pieredzes. Ja cilvēks profesiju ir labi apguvis, zināšanas jāizmanto praksē, un viss izdodas. Tomēr ir arī izņēmumi, kad nākas neitralizēt iepriekš neredzētu ierīci, nonākt nebijušos apstākļos un būt agrāk nepieredzētā situācijā, tad gan labāk uzreiz neķerties klāt ierīcei, par kuru nav ne jausmas.
Prombūtnē pavadījis trīsarpus gadus
— Vai Latvija, salīdzinot ar citām valstīm, šajā jomā ir līdzvērtīga? Cik augsti kvalificēti speciālisti un cik moderna tehnika mums ir?
— Kad Latvijā sāka attīstīt nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas jomu, biju viens no pirmajiem, kurš brauca to apgūt pēc NATO standartiem, lai arī Latvija tolaik vēl nebija NATO dalībvalsts. Zināju, kādu ekipējumu, kādas mācību programmas NATO piedāvā, un pamazām sākām to visu attīstīt Nacionālajos bruņotajos spēkos Latvijā. Viens no pirmajiem soļiem bija Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skolas izveide, kur es biju komandieris septiņus gadus — no 2005. līdz 2012. gadam. Karavīrus sākumā mācīja norvēģu speciālisti, pamazām panācām, ka jaunos karavīrus māca pašu instruktori, un tā ir iespēja mācīties latviešu valodā. Droši varu teikt, ka Latvija šajā jomā šobrīd neatpaliek no NATO valstīm — nodrošinājums un iespējas ir ļoti augstā līmenī, mums ir viena no jaunākajām tehnikām un aprīkojums.
— Kur Latvijā var noderēt šajā skolā iegūtās zināšanas?
— Latvijā joprojām ir ļoti daudz nesprāgušās munīcijas, kas palikusi no Pirmā, Otrā pasaules kara laika, no padomju laika. Karavīri jāsagatavo gan starptautiskajām miera uzturēšanas misijām ārzemēs, gan darbam tepat Latvijā.
— Kā ģimene uztver jūsu darbu, dzīvesveidu, ilgstošo prombūtni no mājām?
— Kad 1999. gadā precējāmies, uzreiz teicu sievai, ka viegli nebūs, bet viņa man vienmēr ir bijusi blakus, sapratusi un atbalstījusi. Mana pārliecība ir tāda: lai veidotu veiksmīgu karjeru, vissvarīgākais ir ģimenes atbalsts. Man tāds ir, un uz to vienmēr varu paļauties. Ģimene zina, cik ļoti man tā ir svarīga, lai arī mana profesija ir tāda, ka mācību dēļ prom no mājām esmu bijis pusgadu, reizēm pat gadu. Reiz rēķināju, ka armijā esmu jau 20 gadu, un vismaz trīsarpus, četrus gadus esmu pavadījis prom no mājām. Arī tagad, sākot strādāt zemessardzes 55. Aizkraukles kājnieku bataljonā, reizēm darbs “ievelkas” tik ilgi, ka aizgājis pēdējais vilciens un sieva man brauc pakaļ.
Sapņo aizbraukt
uz Portugāli
— Kā ģimenei kompensējat savu ilgstošo prombūtni?
— Pirms es devos prom komandējumos uz pusgadu vai ilgāk, vienmēr visi kopā kaut kur aizbraucām atpūsties. Tagad ceļošana jau ir vaļasprieks, domāju, kuru valsti kopā apmeklēt, jo saistībā ar darbu pats esmu pabijis diezgan daudzās valstīs, redzējis skaistas un interesantas vietas. Iespēja apceļot pasauli un iepazīt dažādas tautas un kultūras kompensē prombūtni no ģimenes.
— Vai ir kāda sapņu zeme, kurā gribētos atgriezties?
— Divas reizes pēc kārtas biju Horvātijā — pasakaina zeme, ko vēlos parādīt ģimenei, īpaši Plitvices ezerus, kas savstarpēji savienoti ar daudziem lieliem un maziem ūdenskritumiem, un ūdens tur ir tik skaidrs un dzidrs kā avotā. Slovākiju iepazinu, kad tur mācījos, pēc tam uz turieni arī aizvedu ģimeni. Ir divu veidu atpūta: aktīvā un pasīvā. Mums bija aktīvā atpūta — katru dienu agri cēlāmies, kāpām kalnos, daudz staigājām un apskatījām skaistas vietas, bet, kad bijām Turcijā, baudījām pasīvo atpūtu — zvilnējām ūdens tuvumā, sauļojāmies un malkojām kādu kokteili. Ir sapnis ar automašīnu aizbraukt uz Portugāli, pats esmu bijis pie okeāna, bet gribu to parādīt ģimenei. Ar automašīnu vēlos braukt, lai pa ceļam varētu apskatīt Eiropu, jo lidojums ir no punkta līdz punktam, un viss, nevar redzēt neko no skaistuma.
— Vai mājās un ģimenes dzīvē esat stingrs?
— Pret meitu noteikti nē, lai gan vajadzētu mazliet stingrāk uzstāt un norādīt, kas jādara. Kaut vai mājasdarbu pildīšanā — nereti ir tā, ka viņa iesāk vairākus darbus, pa vidu vēl paspēj pieskriet pie datora, un tā visu vakaru. Rezultātā nav kārtīgi ne atpūtusies, ne izmācījusies. Tad gan mācu, ka svarīgi ir sevi audzināt: nolemt, ka divas stundas pavadīšu, pildot mājasdarbus, un pēc tam man būs brīvs viss vakars.
Prast bērnu
ieinteresēt
— Ar bērnu bieži neredzaties ilgu laiku. Kā to uztverat?
— Par to bieži domāju, kad biju misijā Afganistānā. Domāju — esmu te, sieva darbā Rīgā, bet bērns mājās viens. Protams, māca sirdsapziņas pārmetumi, bet virsnieks diemžēl nepelna tik daudz, lai otra puse varētu atļauties nestrādāt. Svarīgi apzināties, kāpēc bērns ir viens — vai vecāki ir kaut kur krogā un dzer vai strādā, lai bērnu uzturētu un izskolotu. Sev ne reizi vien esmu uzdevis jautājumu: vai esmu slikts tēvs? Tad ir jāizsver, ko darīt — strādāt, pelnīt, apģērbt un skolot bērnu vai nedarīt neko un gaidīt valsts un Eiropas pabalstus?
— Mūsdienās bērniem ir tik daudz dažādu iespēju iesaistīties pulciņos un ārpusskolas aktivitātēs. Kas, jūsuprāt, varētu ieinteresēt puišus apmeklēt jaunsardzes nodarbības?
— Uzskatu, ka jebkurš pulciņš pēc stundām ir vērtīgāks nekā tas, ja bērns vakaru pavada, spēlējot datorspēles. Viss atkarīgs no vecākiem, viņu prasībām un spējas pārliecināt, ieinteresēt bērnu. Mana meita mācās mākslas skolā un dejo deju kolektīvā. Redzu, ka reizēm ir sagurusi un ne vienmēr grib iet uz mēģinājumiem, taču alternatīvas, kā saturīgāk pavadīt brīvo laiku, nav, tāpēc tas vienkārši jādara. Un tad, kad bērns sevi pārvarējis un gūst panākumus, ir milzīgs gandarījums.
Jaunsardzē un zemessardzē puišiem ir iespēja iemācīties orientēties kartē, apvidū, mācīties izdzīvot ekstremālos apstākļos, darboties ar ieročiem. Šīs ir pamatlietas, kas var noderēt neparedzētā dzīves situācijā, kaut vai mežā apmaldoties, sēņojot.
Tas ir dzīvesveids
— Zemessardze jums ir diezgan sveša joma?
— Atšķirībā no iepriekšējā darba režīma zemessardzes specifika ir tāda, ka zemessargi tiekas galvenokārt nedēļas nogalēs, ir dažādas mācības un aktivitātes. Arī aizvadītajās brīvdienās bija mācības, kurās man kā bataljona komandierim bija jāpiedalās. Esmu pārliecināts, ka labas idejas rodas ne tikai majoriem vai pulkvežiem, tās reizēm nāk arī no zemessargiem — no dižkareivja vai kaprāļa, tāpēc tikai kopā var meklēt un atrast dažādus risinājumus, kā uzlabot darbu, attīstīties. Kā reiz teica kāds pulkvedis: dienēšana armijā nav profesija, tas ir dzīvesveids. Ar zemessardzi ir tāpat. ◆
