“Man ir garlaicīgi. Ko man padarīt?” Vai jūsu bērns kādreiz ir uzdevis šādu jautājumu? Ja ir, tad esat daudzo mūsdienu vecāku vidū, kuru bērns ir “saslimis” ar garlaikošanos. Ko darīt vecākiem, ja bērns arvien biežāk sāk uzdot šādu jautājumu? Pirmais ieteikums — vecākiem nav jābūt “ugunsdzēsējiem”, kas vienmēr izdomās jautru nodarbošanos. Šāda ir psihologu pamācība vecākiem, kuru bērni mēdz sūdzēties par garlaicību. Taču slimības bacilis pats neizzudīs, tādēļ pašplūsmā garlaikošanos atstāt nevajag. Ja garlaikošanās ir sākusies, tā visbiežāk plešas plašumā, nevis sarūk pati no sevis. It īpaši, ja vecāki jūtas atbildīgi par to. Tā var kļūt kaitinoša un sākt piemeklēt bērnu pat tādos brīžos, kad pret to neko nevar iesākt — sabiedriskajā transportā, braucot mājās no bērnudārza vai skolas, gaidot pie kases veikala rindā. Tā var atnākt brīdī, kad vecāki ir parūpējušies, lai atvasei būtu, ar ko nodarboties. Mājās ir jaunākās rotaļlietas, kuras reklamē televizora ekrānā, ledusskapī ir pārtika, kura tikai jāizņem no iesaiņojuma, bet skolas vecuma bērns brīvdienu rītā pienāk pie vecāku gultas un saka: “Man nav, ko darīt, gribu ēst!”
Kā tas varēja sākties?
Kaut arī mēdzam pasmīkņāt par vecmāmiņu teikto “Kad es augu, mana vienīgā rotaļlieta bija lupatu lelle un koka klucīši”, tajā ir liela daļa patiesības. Bērnu garlaikošanās par masveida problēmu ir kļuvusi pēdējos gados, un psihologi tam ir atraduši izskaidrojumu. Bērniem ir ļoti daudz ārējo stimulatoru, kas novērš viņu uzmanību no tā, lai viņi paši izdomātu sev nodarbošanos — norāda dāņu pedagogs, ģimenes terapeits un daudzu grāmatu par bērnu audzināšanu autors Jespers Jūls. Dažādās intervijās, interneta portālos, semināros un lekcijās terapeits vērš vecāku uzmanību uz problēmu, ko sabiedrībā ienesusi tehnoloģiju attīstība. Ārējās stimulācijas pārdozēšana — šādi pedagogs skaidro situāciju. Bērns pat vēl nemāk runāt, kad viņu televizora ekrānā aizrauj reklāmas, kustīgās bildītes un dažādas vides reklāmas. Pēc tam viņš iemācās runāt, multfilmu skatīšanās kļūst par ikdienas nodarbi, datorspēles — par neatņemamu sastāvdaļu.
Ārējai efektu stimulācijai bērni ir pakļauti visas dienas garumā, arī skolā, un daudzi vecāki tai pakļaujas arī mājās. Daļa vecāku grib sniegt bērnam labāko un jūtas atbildīgi par to, ka bērnam ir garlaicīgi, tādēļ izdomā, kā bērnu nodarbināt. Daļa pieaugušo grib pēc darba dienas vienkārši atpūsties un ļauj bērnam pie televizora pavadīt garas stundas vai arī sūta bērnus pēcpusdienās uz dažādām nodarbībām, lai bērns negarlaikotos. J. Jūls ierosina: “Ļaujiet bērnam garlaikoties! To jūs varat darīt ar tīru sirdsapziņu.”
Nav brīvā laika
Vairums bērnu jūt nepatīkamu satraukumu, kad viņiem ir garlaicīgi, un šo trauksmi viņam sevī nav viegli nomierināt. Trauksme rodas, jo bērns ārējo stimulu dēļ ir pieradis būt par patērētāju, bet viņa radošums snauž. Lai atmodinātu radošumu un fantāziju, vecākiem ir jāļauj bērnam garlaikoties — skaidro J. Jūls. Kad bērns ir uzvilcies no domas, ka viņam ir garlaicīgi, vecāku ieteikumi, kas nav saistīti ar interesantu izklaidi, tiek noliegti. Palasīt grāmatu, uzzīmēt kaut ko vai sakārtot savu istabu — šādi ieteikumi bērnu vēl vairāk satracina. Ko darīt? Nevajag pakļauties spiedienam un, piemēram, ieslēgt televizoru. Klusums daudzus biedē, arī pieaugušos, taču tas pamodina bērnā fantāziju, un viņš pēkšņi saredz sev apkārt lietas, ar ko spēlēties. Ļaut garlaikoties — tas ir veids, kā atrast iekšējo līdzsvaru un mieru — neatkarīgi no vecuma. Tas ir veids, kā izkļūt no atkarības pēc nemitīgas ārējas stimulācijas, kas neprasa līdzdalību. Tas ir nepieciešams, lai bērns iemācītos pats atrast sev patīkamu nodarbošanos.
Sekošana radošumam un fantāzijai attīsta bērnu. Rezultātā viņa pašapziņu nespēs ietekmēt nenozīmīga kritika un viņam nebūs nepieciešama nemitīga uzslavēšana, lai kaut ko paveiktu. Tie ir ieguvumi, kas rodas, ja bērns iemācās būt radošs. Tas sekmē patstāvīgumu bērnos. Mūsdienās tas ir īpaši svarīgi, jo vecāki saplāno bērna dzīvi līdz sīkumiem. Bērni vairs neizaug pagalmos, un sliktā puse šādas pieredzes trūkumam — bērniem nav sava brīvā laika, ko viņi izmanto pēc sava prāta. Viņu vietā nodarbošanos izdomā audzinātāji, skolotāji, pulciņu vadītāji, vecāki, vakarā viņus izklaidē televizors.
Nodarboties ar nekā nedarīšanu
Praktisks padoms, kas ierosinās bērnu darboties — vecākiem jāgarlaikojas kopā ar bērniem, vismaz iesākumā. Nebūs godīgi, ja mazais tiks nosūtīts uz savu istabu vai rotaļlietu stūrīti garlaikoties, kamēr vecāki turpinās skatīties televizoru. Viņš nesapratīs, kas jādara, un vēlamā rezultāta vietā viņš var sākt darīt kaut ko muļķīgu un destruktīvu, piemēram, kaut ko plēst. Garlaikojieties kopā! Tas neizbēgami iemācīs sarunāties vienam ar otru. Tas iemācīs bērnu pārvarēt nemieru, kas rodas no klusuma un garlaicības. Tas ir ceļš, kā sabiedrībā uzturēt līdzsvarā patērētāja lomu.
Pavisam no patērētāja lomas, kas atkarīga no ārējiem stimuliem, sabiedrība nespēs atteikties, taču pieaugušo ziņā ir nospraust robežas — pauž J. Jūls. Pieaugušo ziņā ir iemācīt bērniem kontrolēt dzīvi, lai mantas, lietas, jautras izklaides nenomāktu viņu radošo spēku. ◆
