“Par Ainu Jansoni noteikti vajag uzrakstīt. Lai gan viņai ir jau vairāk nekā 90 gadu, viņa ir tik gaišs cilvēks!” redakcijai zvanīja kāda vietalviete. “Kas gan jums to teica? Dzīvē ir tā, ka cilvēks vieniem liekas eņģelis, bet citiem velns,” teic Aina Jansone. “Man tagad ir viegli dzīvot, jo nekur nav jāsteidzas. Nākamā gada februārī būs 97 gadi, un parunāties man patīk.”
Ziemu pavadīs pansijā
Viņas istabiņā Vietalvas vairāku dzīvokļu mājā ir silti — krāsns izkurināta. “Pagājušajā ziemā gan te bija vēss, nevarēju vien piekurināt, tādēļ šo ziemu pavadīšu veco ļaužu namā Madonas pusē — Liepkalnes sociālās aprūpes centrā, dēls mani aizvedīs,” viņa stāsta. “Nekad tādā neesmu dzīvojusi, nezinu, kā tur būs. Bet pavasarī atkal braukšu atpakaļ. Esmu ļoti sarūgtināta par to, ka manas pensijas dzīvošanai veco ļaužu namā nepietiks un bērniem būs jāpiemaksā. Ja es būtu bijusi kāda dzērāja, slinkojusi, bet visu mūžu esmu kārtīgi strādājusi, man ir bijis tik daudz pateicību un goda rakstu! Strādāju par ganāmpulka pārraudzi, apsēklotāju, svētki vai svētdiena, vienmēr gāju, ja vajadzēja. Vai tad es aprūpi veco ļaužu namā neesmu nopelnījusi? Izaudzināju piecus bērnus, un viņi visi jau no 14 gadu vecuma ir sākuši strādāt. Viens dēls nomira pirms desmit gadiem, jo strādāja kaitīgu darbu, pārlejot izlietoto aviācijas degvielu. Vēl ir meita un trīs dēli, bet viņi paši ir pensionāri, vajag naudu zālēm. Meita dzīvo Valmierā pie savas meitas, dēli dzīvo šaurībā, Pļaviņās dēlam dzīvoklī mīt divas ģimenes. Bērni maksās, bet man ir kauns, ka viņiem tas jādara. Ja viņi būtu jauni un spēcīgi, tad cita lieta. Atceros, Ulmaņlaikos arī bija veco ļaužu nami, nabagmājas. Toreiz vēl nebiju precējusies, mans nākamais vīratēvs bija pagasta vecākais, brauca uz nabagmāju, rūpējās, lai vecajiem cilvēkiem nekā netrūktu.”
Ragos iededzina numurus
Ainas Jansones dzimtā puse ir Praulienas pagastā. “Mani vecāki bija pusgraudnieki, bet tēvs gribēja tikt pats pie savas zemes,” viņa stāsta. “1933. vai 1934. gadā, īsti neatceros, viņš ieguva zemi Vietalvā. Vecāki zemi no bankas izpirka, bet sākās karš. Pēc pamatskolas vajadzēja izvēlēties, kur mācīties tālāk. Manai mātei bija 14 govju ganāmpulks, un reiz, kad pie mums ienāca lopu pārraudze, viņa mudināja mani mācīties lopkopības skolā, tad es labi pelnīšot. Iestājos skolā Tukuma pusē, Jaunpilī. Mums mācīja lopkopību, putnkopību, cūkkopību, grāmatvedību, mājturību un citus priekšmetus.
Reiz, kad biju praksē Madonā, kādas lopkopības izstādes laikā man vajadzēja govīm ragos iededzināt numurus. Krotāliju toreiz nebija. Kāds vīrs man teica: “Tu, meitēn, tikai nesajauc 9 ar 6, ko tad mēs darīsim?” 1933. gadā pabeidzu skolu un strādāju dažādās vietās par govju pārraudzi un vēlāk par zootehniķi, darbs man patika. Patika arī vērot lopu acis: cūkām tās ir izsmejošas, govīm — domīgas, zirgiem — uzticīgas, līdzjūtīgas, bet aitām — stulbas. Latvijā tajā laikā bija ļoti stingra ganāmpulku uzskaite un ciltsdarbs, mēs ļoti rūpējāmies, lai no ražīgākajiem lopiem dzimtu veselīgi teļi. Svērām pienu pēc katra slaukuma, mērījām lopus, veicām barības devu aprēķinus. Ar pilnpienu teļus dzirdīja deviņas nedēļas, par vienu teļu varēja saņemt 80 rubļu — tā bija liela nauda.”
Uz Vietalvu atbrauc precībās
Jautāta, kā toreiz veicās darbs, Aina atbild: “Mani gaidīja katrā saimniecībā, kur bija govis. Katrā sētā bija pa piecām, septiņām un vairāk govīm. Uz mana nākamā vīra mājām man patika iet, jo tur bija ļoti labas govis.”
Ar savu nākamo vīru Jāni Aina iepazinās, kad bija pārraudze Gulbenes pusē. “Man bija 21 gads, un precēties es nemaz negribēju, bet viņš manī bija ieskatījies. Puisis ļoti labs, izglītots, nebija dzērājs, ballē mani daudz dancināja,” viņa stāsta. “Teicu, ka viņa vecāki mani nemaz negribēs, jo viņiem bija liela saimniecība, turīgi cilvēki. Lai prec kādu meitu no savas puses, bet kādu dienu viņš ar saviem vecākiem atbrauca uz Vietalvu precībās. Nu vairs nebija iemesla atteikt. Citi domāja, ka es mantas dēļ apprecējos. Ar vīra vecākiem satiku labi.”
Taču drīz vien dzīve sagriezās kājām gaisā. “Kad ienāca krievi, vīratēvam saimniecību atņēma, mājas nacionalizēja, bet viņu pašu 63 gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju. Tā arī viņu vairs neredzējām,” stāsta Ainas kundze. “Mēs atbraucām uz Vietalvu pie maniem vecākiem. Kolhozā ar rokām slaucām govis, viņš desmit un es tikpat. Meita piedzima kara laikā, biju nobijusies, jo apkārt sprāga bumbas. Tas bija šausmīgi, tomēr nevienu neievainoja. Kara laikā nevarēja dabūt cukuru, aizvedu uz Rīgu sviestu un tur nopirku cukuru. No cukurbiešu sīrupa vārīju ķīseli. Vīrs ļoti pārdzīvoja to, ka viņam viss ir atņemts, agrāk nebija tādu postu ne redzējis, ne piedzīvojis, un 1955. gadā viņš nomira. Es paliku ar pieciem bērniem, bet visus izaudzināju, visi ieguva profesiju. Man ļoti daudz palīdzēja brālis, nezinu, kā viena būtu tikusi galā.”
‘‘Kaut es to varētu!’’
Kā rit dienas Vietalvas dzīvoklītī? “Uz veikalu aiziet vairs nevaru, dēls man atved pārtiku un zāles. Laukā neeju, jo grūti staigāt, bail, ka nenokrītu, pa istabu pārvietojos ar spieķīti. Skatos televīziju, lasu,” viņa stāsta. “Pirms kāda laika atbrauca bērni no Praulienas skolas, jo gribēja zināt manas atmiņas par skolu. Ziemassvētkos bija ciemiņi no Sausnējas pagasta, teicu, ka es taču šī pagasta labā neko neesmu darījusi, bet man atbildēja — tur taču dzīvo jūsu dēls Jānis! Tur arī esmu “pierakstīta”.”
Ainai uz galda — laikraksts un lupa. “Vienai acij ir katarakta, bet operācija maksā ap 440 latu, man tādas naudas nav. Zinu trīs cilvēkus, kuri ir veikuši operāciju, bet pēc tās joprojām nav diez cik labi. Iztikšu bez operācijas. Bet jūs vēl labi redzu. Lasīt ir grūti, tādēļ izmantoju lupu.”
Ko gan Aina lasa? “Staburagu” abonē jau sen un tagad to lasa ar lupu. Dod arī dēlam, bet dēls viņai atved Madonas avīzi. Arī grāmatas. Kādas? “Kādas jau nu ir, meita atveda,” viņa teic un rāda kaudzīti skapjaugšā. ““Annu Kareņinu” un citas. Tomēr pēdējā laikā lasu maz. Vecums ir briesmīgs. Kad biju jauna meitene, daudzas lietas negribējās darīt, piemēram, slaucīt pagalmu un putekļus zem gultas, bet tagad domāju — kaut es to varētu!” ◆
