Lauku cilvēkam darb-dienas pārsvarā ir vienādas — agrs rīts, brokastis, kūts, govis, vistas, ceļš uz Aizkraukles veikalu “Lilija”. Tur pārdodu pienu. Divās stundās pastāvīgie klienti jāapkalpo. Vēlāk dienas gaitā jāpaspēj gan māju remontēt, gan tehniku apskatīt, vai nav kas labojams. Vakara cēlienā braucu pēc mazmeitas, apdaru kārtējos mājas darbus. Darāmā daudz, nav pat laika slimot. Kā sportistam, kurš cīnās garajās distancēs, vajadzīga izturība.
Piektdiena bija nedaudz atšķirīga — aizbraucu uz Rīgu. Tur man savas kundes, kad piezvana, tad jābrauc.
Sestdienas ir manas dienas. Tad mājās un saimniecībā vairāk strādā vīrs. Es dodos kādā ekskursijā vai uz semināru. Palutinu sevi. Pagājušās nedēļas nogalē biju Skrīveru gadatirgū. Tukšā mājās ne-braucu — nopirku divas pelēkas vistiņas.
Tagad, rudenī, kad lielie darbi saimniecībā apdarīti, laiks izvērtēt, kāds bijis šis gads, biežāk izdodas ieklausīties ziņās, kas notiek pasaulē.
Pagājušais gads bija unikāls ar graudaugu ražu — tik laba nekad nav bijusi. Šogad nedaudz mazāk, bet sūdzēties nevar. Tagad vasarāji nokulti, ziemāji iesēti, atlicis vien uzart nākamā gada vasarājiem paredzētās platības. Kartupeļus vairs neaudzējam pat tik, cik pašiem vajadzētu, izdevīgāk nopirkt no citiem zemniekiem. Es viņiem savukārt pārdodu pienu. Tā, prātīgi dzīvojot, var atļauties arī kādu prieku, dažkārt ne mazu. Savu pensiju saimniecībai netērēju. Sakrāju un, kā šogad, aizbraucu uz Turciju, rudenī kopā ar zemnieku grupu došos uz Poliju.
Ārzemēs esot, var salīdzināt, kāda lauksaimniecības politika ir tur un kāda pie mums. Skaidrs, ka Latvija nevar ņemt piemēru no lielvalstīm, mēs drīzāk varētu līdzināties Skandināvijas valstīm. Sākot ar to, lai līdz katrai lauku sētai būtu labs ceļš.
Varbūt tuvāk tam mūs aizvedīs jaunā valūta — eiro. Jaunajai naudai gatavojos arī es. Pirmie secinājumi pārejas posmā — dažiem šāda pāreja var izmaksāt vairāk, kā viņi iedomājušies. Piemēram, man ir konts bankā, un skaidro naudu, santīmus un latus, iemaksāju tajā, un par to banka man papildus samaksu neprasa. Bet, ja kāds vienkārši aiznesīs kaudzi ar monētām, lai tās samainītu pret eiro, par konkrētu monētu skaitu jau jāmaksā — gan par pakalpojumu, gan procentus no summas.
Ticēt vai neticēt sauklim “Godīgs eiro ieviesējs”? Es savu produktu cenas nepalielināšu, bet jāskatās arī uz pārējām izmaksām, un tās nebūt nav nenozīmīgas un mazas. Cits jautājums — noapaļošana. Ja 40 santīmu jāpārrēķina eiro, būs 57 eirocenti. Gribētos cenu zīmē rakstīt 60. Bet sākumā cenas likšu nenoapaļotas un saviem pircējiem jautāšu, vai viņi būtu ar mieru maksāt 3 eirocentus vairāk. Ja teiks, ka nē, cenas atstāšu nenoapaļotas. Neticu, ka būs daudz tādu, kuri izmantos pārejas laiku, lai uz tā rēķina iedzīvotos.
Skaists pēc izskata, bet kā lienošs zutis ir Rīgas mērs Nils Ušakovs. Arī viņa politika man nepatīk, tajā skaitā iecere ieviest dažādas biļešu cenas rīdziniekiem un nerīdziniekiem. Noziedzība pret nāciju — tā es to saucu. Kāpēc viņš iedomājas, ka tas, kas ir galvaspilsētā, pieder viņam vienam? Nav mums tā Lāčplēša, kurš aizstāvētu. Žēl, bet jāsecina, ka Rīga vairs nav tas pats, kas Latvija. Par tādu tā kļūst tikai Dziesmu un deju svētkos un vēl dažos nacionālajos svētkos. Joprojām priecājos par tās arhitektūru, bet brīnos par mūsu inteliģenci, kura kā pamirusi. Neko par to nedzird, un Rīga kļūst par tādu kā Krievijas guberņu.
Skatos, ka Einars Repše, kuru krievu draugi izvilkuši no visām ķibelēm, atkal grib nākt pie varas. Reiz viņš arī mani un citas dullas pensionāres piekrāpa, solīdams naudu par “Latvijas balzama” un citu akciju iegādi. Noticēju, nopirku un ne santīma atpakaļ nesaņēmu.
Eiro ieviešanu atbalstu kaut vai tāpēc, ka bieži jāiepērkas Lietuvā, un tur jau labu laiku norēķināties var arī ar eiro. Arī ceļojot pa ārzemēm problēmas sagādā naudas maiņa. Eiropas subsīdijas Latvijai ieskaita eiro valūtā, mūsu kontos tās konvertējot pārvērš latos. Turpmāk šāda dubultā konvertācija nebūs vajadzīga.
Tuvojas elektrības tirgus atvēršanas brīdis, un es arvien vairāk sliecos domāt, ka palikšu vien pie tā paša piegādātāja, kas pašlaik. Arī citi tieksies pēc peļņas un negribēs palikt zaudētājos. Varbūt piedāvās zemāku tarifu, toties par pakalpojumiem maksa būs lielāka. Cik varu, elektrību taupu, pa nakti izslēdzu ūdens sildītājus, lietoju ekonomiskās spuldzes. Tarifi pieaugs, no tā neizvairīties, bet tomēr jāsecina — ja prātīgi dzīvo, nemaz tik traki nav.
Pagājušajā nedēļā bija nepatīkami apzināties netālu notiekošās Krievijas armijas mācības. Tūkstošiem gadu austrumu tautas skatījušās mūsu virzienā, un šādas mācības to tikai vēlreiz apliecina. Bet mūsu senči gadu tūkstošos spējuši saglabāt garīgās vērtības, un tas ir mūsu spēks. Tāpēc šāda kaimiņu spēka demonstrēšana nav nekas jauns, ne arī īpašs.
Priecājos par mūsu jaunatni, latviešiem, kuri izbraukā ārzemes, atgriežas mājās un pamazām veidojas par savas valsts saimniekiem. Viņi, ne jau mēs, vecīši, būs tie, kuri uzcels īsti brīvu Latviju.
